Staņislava Hobjana - Šerona "Klaida magones"

Aizver grāmatas pēdējo lappusi, uz galda stāv kafijas krūze, no laukiem vedot ieplīsuši tomāti, medus saldas plūmes, vēl atlikusi maza pussaujiņa melleņu, māla krūkā asteres no mammas dārza. Ar "Paulig Cafe Havana" kafiju Tu esi komunisma piesūcinātajā un saules apspīdētajā Kubā, ievelc tumīgi biezos garaiņus nāsīs un nonāc tropiskā naktī, bet visi pārējie uz galda esošie atribūti Tevi atsviež atpakaļ rudenīgajā Rīgā. Šāda kontrastu pilna, liriska kafijas pauze ir par īsu, lai sakopotu savas domas par nupat izlasīto grāmatu, tāpēc vēl vairākas dienas nēsāju vārdus sev līdzi galvā un sirdī. Staņislava Hobjana - Šerona, vilciena riteņiem klaudzot, ir aizvedusi lasītāju uz komunisma meku - Padomju savienību. Kā viņa pati raksta - uz "vētrainās jaunības atmiņām", bet šis otrais virsraksts absolūti disonē ar grāmatas "Klaida magones" garu. Jā, autores agrīnā jaunība noteikti nav plūdusi kā laiviņa miera vējos, bet "vētrains" jaunības izpratnē parasti asociējas ar ballītēm, izklaidēm un priecāšanos. Par prieku un priecāšanos jaunajai Staņislavai nācās sīvi pacīnīties ar padomju varu.

Eduārs Luī "Jātiek vaļā no Edija"

Jaunākais ieguvums manam grāmatu plauktam "Jātiek vaļā no Edija” ir jaunā franču rakstnieka Eduāra Luī (Édouard Louis, 1992) pirmais romāns. Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts (lai arī angļu apraksta versijas apgalvo, ka pilnībā autobiogrāfisks)par zēna bērnību un skolas gadiem strādnieku ciemā Francijas ziemeļos. Šeit katra zēna un meitenes dzīvesgājums ir jau iepriekš noteikts un paredzams. Taču Edijs — grāmatas varonis — nejūtas iederīgs iepriekš noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš izmisīgi cenšas atbilst apkārtējo gaidām. Par visām varītēm viņš vēlas izrauties no homofobijas, alkohola, nabadzības un netīrības ķetnām.

Paulu Koelju "Sānsolis"

Kādreiz Paulu Koelju darbi man ļoti patika, tajos spēju saskatīt filozofijas dzirksti, kas nenoslīka izklaidējošā saturā un otrādi - izklaide nebija pazudusi aiz pamācošas filozofijas aizkara. Pēdējo reizi kaut ko no Koelju lasīju pirms gadiem 10 un laikam nelasīšu vēl 10. Jau sen draudzene man bija iedevusi izlasīt Paulu Koelju darbu "Sānsolis". Tik sen, ka pati jau aizmirsusi, ka viņai tāda grāmata piederēja (čau, Pūce!). Ceļā uz mūzikas festivālu negribēju savu galvu piesārņot ar kaut ko ļoti nopietnu un somu apgrūtināt ar kaut ko ļoti smagu - sacīts, darīts, no plaukta paķēru pirmo nelielo grāmatiņu un tas bija Koelju.

Daniels Penaks "Kā romāns"

Jau kādu laiku sekoju līdzi lasīšanas veicināšanas akcijai "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", šogad nolēmu iesaistīties arī pati, jo ietilpstu kādā no kategorijām - pagaidām vecāku grupā. Izvēli iesaistīties noteikti atviegloja arī tas, ka vienu no 4 savas grupas grāmatām (Inguna Ula Cepīte "Ulsiks") jau esmu izlasījusi, esmu apskatījusi arī vienu grāmatu kategorijā 11+ (Andra Manfelde "Kurš no mums lidos?"). Devos uz sev tuvāko bibliotēku, dikti iepriecināju bibliotekāri ar savu pausto vēlmi iesaistīties akcijā un saņēmu pirmo no grāmatām Daniels Penaks "Kā romāns". Lai cik grūti sākumā bija ielauzties šajā nebūt ne biezajā grāmatā, apmēram otrajā pusē filozofiskā doma mani aizrāva un spēju beidzot saskatīt labumu arī sev.

Marija Platace Futchs Fine "Platās acis"

Marija Platace Futchs Fine ir kundze, kura 70 gadus pēc aizbraukšanas no Latvijas atklāj sev dzimteni no jauna.  Grāmata sākotnēji iznāca 2016. gadā ASV angļu valodā, bet latviešu valodā to tulkoja Zigurds Skābardis un apgādā "Mansards" tā izdota šogad.

Nacistu karavīri 1944.gada martā gadu veco mazuli Mariju kā noziedznieci kopā ar māti Solomeju apcietina un kā politiskās ieslodzītās nogādā vispirms Rēzeknes cietumā, pēc tam Salaspils koncentrācijas nometnē, kur bērns no mātes tiek šķirts un kļūst par dzīvu vecāku bāreni. Pats bērns nebija noziedzies neko, arī māte ne - viņas abas maksāja par tēva grēkiem. Marijas tēvs Broņislavs bija līdzdalīgs partizānu darbībā Latgalē, bet pārliecināts, ka vācieši bērnus un sievietes neaiztiek paspēja no apcietināšanas aizmukt purvā. Jaunā sieviete un zīdainis tika aizsūtīti uz cietumu Broņislava vietā, kā ķīla, kā atriebība, kā miesas blāķi, ķeksis apcietināmo sarakstā, nevis kā dzīvi cilvēki.

Inguna Ula Cepīte "Ulsiks"

Uz vāka redzamais jautrais un delverīgais meitēns, kā arī šķietami nenopietnais nosaukums vedina domāt, ka lasītājs iegūs tādu paviegla rakstura lasāmvielu par vasarīgām blēņām un liderībām. Patiesībā autore pavēra man logu uz pasauli, ar kuru esmu maz pazīstama, uz noteiktu aprindu inteliģences dzīvi caur maza bērna skatījumu. Tieši maza bērna redzētais nereti ir vispatiesākais un vismazāk ideoloģijas sakropļotais vai iegrožotais un tā tas ir arī šoreiz. "Ulsiks" ir mazas meitenes skatījums uz dzīvi 20.gadsimta 60. - 70.gados, paralēli norisot gan vecāku, kordiriģentu Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša, darba, radošajai un ikdienas dzīvei, gan dažādiem vietēji un starptautiski svarīgiem kultūras notikumiem.