Andra Manfelde "Zemnīcas bērni"

Izlasījusi Andras Manfeldes jaunāko grāmatu "Mājās pārnāca basa", savā plauktā atradu arī vienu no iepriekšējām grāmatām "Zemnīcas bērni". Šīs abas grāmatas ir savā starpā saistītas, jo "Zemnīcas bērnu" veidošanas laikā autore ieguvusi tik daudz stāstu no izsūtītajiem, ka nav spējusi tos paturēt pie sevis. Kā par brīnumu "Zemnīcas bērni" manā plauktā bija sen, bet nespēju atcerēties, ka tos būtu lasījusi. Grāmatas vēstījums savīts no diviem elementiem - zemnīcas bērnu atmiņām un vectēva Kristapa Manfelda foto attēliem. Grāmata ir pašas autores izdevums un noformējums. Uz vāka fotogrāfijas redzami autores vecvecāki jaunībā – Anna un Kristaps ar saviem trim bērniem zemnīcas priekšā Omskā. Nozīmīga grāmatas daļa ir Kristapa Manfelda izsūtījumā paša uzņemtie fotoattēli. Starp citu, fotoaparāts bijis viens no svarīgiem izdzīvošanas instrumentiem skarbajā klimatā.

Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

Kaut ko no latviešu autora Viļa Lācīša (īstajā vārdā - Aleksandrs Ruģēns) jau biju lasījusi, ar rakstīšanas stilu aptuveni esmu pazīstama, tāpēc bez lielām bažām un gaidām par augsti intelektuālu saturu ķēros klāt grāmatai "Asterdamas princips", pat anotāciju īsti nelasījusi. Par Amsterdamu šajā grāmatā nekā neatradīsiet un stāsta varoņi uz turieni pat nedodas. Galvenā darbības vide ir dažādas vietas Latvijā un Skotijā. Vareni labi strādājoši noziedznieki atlido ar helikopteru, nosēžas uz preses nama jumta, kaut ko pamestajā ēkā nozog un aizlido prom. Šo lietu atrast nav viegli, bet, piesaistot īstos cilvēkus īstajā laikā un vietā, tas izdodas. Līdz ar nozagtās mantas meklēšanas niansēm un izmantotajām darbībām lasītājs pamazām uzzina, kas tad ir šī meklētā lieta. Tā uzzinām arī dažādas sazvērestības teorijas par tehnoloģijām, politiku un pat Padomju savienības ģenerālsekretāriem.

Lēlo Tungala "Biedrs bērns"

Vienlaikus ar Latviju savu simtgadi svin arī pārējās Baltijas valstis, Lietuva un Igaunija, un nupat izlasīto igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas grāmatu "Biedrs Bērns" es varētu nosaukt par vēl vienu simtgades pasākumu vispozitīvākajā šī vārdu salikuma nozīmē. Lai arī grāmata rakstīta astoņus gadus un igauņu valodā izdota jau 2008.gadā, šogad kā viens no Igaunijas simtgades pasākumiem kaimiņvalstī iznākusi filma pēc šīs grāmatas motīviem. Ak, cik ļoti ceru to kādreiz skatīt arī Latvijas kinoteātrī, jo grāmata man ļoti, ļoti patika! Romāna pilnais nosaukums ir “Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl viens laimīgas bērnības stāsts”, kas vienlaikus ir gan ļoti aprakstošs, gan nedaudz melojošs.

Bērna grāmatu plaukta papildinājums

Valtera grāmatas ikdienā bija izvietotas vienā koka kastē un mana grāmatu plaukta maliņā. Pienāca diena, kad man apnika šāda neloģika, jo man patīk, ka visas viena veida lietas tiek glabātas vienkopus. Iegādājos vienkāršu atvērtā tipa grāmatu plauktu dēla grāmatām ar domu, ka tur vēl vietas būs atliku likām. Ak, es naivā dvēsele! Vajadzēja ņemt lielāku plauktu! Dēla grāmatu plauktu aptuveni pusi uz pusi veido vēl mazulīšu grāmatiņas ar lieliem attēliem un pirkstiņu nodarbināšanas elementiem un nopietnākas grāmatas, kuras jālasa priekšā. Pamazām virzāmies arī uz to, ka dēlam ir pacietība klausīties manu lasīto un rūpīgāk apskatīt sarežģītākas zīmējumu kombinācijas, ne tikai  ātri izpētīt bildes un steigties uz nākamo lapu. Pēdējās grāmatas jaunpienācējas arī ir jau no nopietnākā gala. Varbūt gan iztiksim ar to pašu jauniegādāto plauktu, ja drīzumā noglabāsim nākotnes bērniem bēbīšu grāmatiņas. Tad nu par jaunpienācējiem dēla grāmatu kolekcijā.

Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"

Izdevniecības "Dienas grāmata" gādībā iznākusi samērā plāna grāmatiņa ar diviem garajiem stāstiem tajā - Alvila Berga "Divi stāsti par Barsu". Mani intriģēja dzejiskā anotācija par pseidointelektuāļiem un emigrantiem , apjukušiem cilvēkiem, tāpēc nolēmu ļauties stāstam, kas kā žanrs man parasti atstāj nepabeigtības sajūtu un vēmi pēc "VĒL". Tā varēja būt grāmata par futbola klubu, varēja arī būt par ģeogrāfisku punktu Barsu kā mēdz dēvēt Barselonu, vai Barsa ir arī ciemats Sīrijā Idlibas provincē un arī par to varēja būt šī grāmata. Bet patiesībā Barsa ir kaut kas, kas lasītājam pašam jāatklāj caur šo darbu.

Andris Akmentiņš "Skolotāji"

Ir beidzies viens apjomīgs posms manā lasīšanas dzīvē, proti, noslēdzies izdevniecības "Dienas Grāmata" 13 romānu cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pēdējā šī latviešu autoru kopuma grāmata ir Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji", kas sniedz ieskatu 50. un 60. gados jeb tā sauktajā Hruščova laikmetā, atkusnī. Lasītājs tiek ielikts just un dzīvot līdzi varoņiem laikā, kad tiek nosodītas Staļiniskās represijas, totalitārais režīms, pirms tam izsūtītie cilvēki tiek atbrīvoti no izsūtījuma vietām un GULAGa nometnēm (tiesa gan ne bez nosacījumiem), vienlaikus komunistiskā partija ir visa māte un lojalitāti tai, kā arī dažādu plānu izpildi neviens nav atcēlis. 

Līdz šim Andris Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs) rakstīja dzeju un līdzīgi kā Inga Gaile ar savu šīs sērijas romānu "Stikli" arī Akmentiņš ar "Skolotājiem" debitē prozas žanrā. Tas uzliek savu vērtētāja zīmogu - debiju vienmēr vērtē mazliet atšķirīgāk, kas gan nav ne labi, ne slikti.

Kristians Bang Foss "Nāve brauc ar audi"

Devos uz Apgāds Mansards telpām Rīgas Klusajā centrā pēc vienas grāmatas, bet iznācu ar 8 grāmatām divos maisos. Viena no lielā guvuma grāmatām bija dāņu rakstnieka Kristiana Bang Fosa darbs ar intriģējošo nosaukumu "Nāve brauc ar audi". Lai arī nosaukums varētu rosināt domāt, ka sižeta galvenā līnija būs saistīta ar kādu aizdomīgu slepkavību un tās atklāšanu, tā nebūt nav. Tā ir melna pasmiešanās par slimībām, nāvi, normālību un cilvēkiem vispār. Šīs grāmatas galvenā doma, manuprāt, ir par to, ka mēs neviens nespējam iedomāties, cik patiešām grūti ir citam cilvēkam. Ir pilnīgi neiespējami sajust to pašu, ko jūt otrs, jo īpaši, ja šis otrs ar savu diagnožu bagāžu ir kā staigājoša medicīnas enciklopēdija vai medicīnas muzejs. Var tikai nojaust, just līdzi un pieņemt.

Yuval Zommer "Lielā sīkbūtņu grāmata" un "Lielā ūdeņu grāmata"

Britu izcelsmes ilustratora Yuval Zommer grāmatas iekāroju sava bērna grāmatu plauktam jau no pirmās reizes, kad tās ieraudzīju. Viss sākās ar "Lielā sīkbūtņu grāmata", kas ir slavas dziesma kukaiņiem, tārpiņiem, simtkājiem un visām citām sīkajām radībām, jo nekas nevar būt tik sīks, ka ir nenozīmīgs. Pat vismazākajai šīs zemeslodes daļiņai, vismazākajam puteklītim ir sava loma ekosistēmā. Samērā drīz pēc sīko būtņu atklāšanas, pie lasītājiem nonākusi arī "Lielā ūdeņu grāmata", kur stāstīts ne tikai par maziem ūdens iemītniekiem, bet arī par ļoti lieliem, piemēram, vaļiem. Interesanti, ka grāmata par ūdens būtnēm angļu valodā iznāca pavisam nesen, 10.maijā, un latviešu valodas izdevums Lauras Romanovskas tulkojumā apgādā "Mansards" iznāca vienlaikus ar oriģinālvalodas versiju. Kad ieraudzīju pirmo signāleksemplāru fotogrāfijas, manī sarosījās krājēja gēns, vācēja balss un acīm saskatāmas dailes gars. Arī grāmata par ūdenī mītošajām radībām ir filigrāni izstrādāta un ar humoristisku dzirksti tekstuālajā saturā.