"Es domāju, ka mēs visi pēc īsāka vai garāka turpceļa pagriežamies atpakaļceļā, kas ved uz sākotni. Un ikviens cilvēks kādā mūža brīdī atgriežas pie sava sākuma. Ja vien viņu neapsteidz nāve..."
Tas, ka caur vienu ģimeni var izstāstīt Eiropas vēsturi, mani neizbrīna. Tas, ka to var izdarīt caur vienu vijoli, gan ir "oh un ah" vērts. Lorenzo Storioni Viāls daudz mainījis īpašniekus un šķietami nes tiem nelaimi, visbeidzot nonācis un ilgus gadus bijis Ardevulu īpašumā. Bet par šo vijoli tā īsti nedrīkst teikt, ka tā ir kāda īpašumā. Cilvēki drīzāk kalpo šim izcilajam mūzikas instrumentam.
Izlasījusi katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē (Jaume Cabre) "Es atzīstos" (Jo Confesso), es pat nezinu, ko par to lai rakstu. Tas ir apjomīgs, varens darbs, filozofisks, traģisks, sāpīgs, pārbrauc lasītājam pāri kā ar tanku, vienlaikus priecē un tracina. Ārkārtīgi divējādu turklāt pretrunīgu sajūtu maisījums.
Adriā Ardevulam i Boskam savā ziņā ir apskaužama dzīve, piedzimstot bagātā ģimenē, apgūstot un visu mūžu darot to, kas patiesi patīk - lasīt grāmatas un pētīt ļaunumu. Vienlaikus šo visu aizēno Adriā vecāku savstarpējās cīņas un mēģinājumi caur dēlu īstenot pašiem savus nepiepildītos sapņus vai iedomas par to, kā būtu jānotiek. Turklāt šīs cīņas, lai arī sen beigušās, atstāj nelabojamu iespaidu uz to, kā cilvēks veido savas domas.
"Ja paraugāmies nākotnē, esmu spiests atzīt, ka viņai bija taisnība. Nekas mani nedarīja laimīgu, izņemot tevi, lai gan neviens man arī nesagādāja tādas sāpes kā tu. Esmu bijis pavisam tuvu daudzām laimēm; daudzkārt esmu pieredzējis prieku. Esmu izbaudījis brīžus, kad jutu mieru un bezgalīgu pateicību pret visu pasauli vai kādu cilvēku. Esmu bijis cieši līdzās skaistām lietām un skaistiem jēdzieniem. Un reizēm sajūtu kņudošu kāri iegūt savā īpašumā vērtīgus priekšmetus, un tas man ļauj saprast mana tēva nemierīgās alkas. Katrā ziņā toreiz, būdams pavisam jauns, es augstprātīgi pasmaidīju un atbildēju: nav teikts, ka mums dzīvē noteikti jābūt laimīgiem. Un apmierināts apklusu.
- Tu tiešām esi muļķis.
Paskatījos uz viņu atbruņots. Ar šiem četriem vārdiem viņai bija izdevies panākt, ka sajūtos nekam nederīgs. Un tad es indīgi spēru pretī:
- Jūs mani esat izveidojuši tādu, kāds esmu. Gribu studēt, vienalga, vai būšu laimīgs vai nebūšu...
Adriā Ardevuls bija tieši tik neciešams. Ja tagad es varētu sākt savu dzīvi no sākuma, laimes teorija būtu pirmais, ko es meklētu; un, ja vien varētu, es pārklātu laimi ar bruņām, lai tā mani pavadītu visu mūžu, un neko citu es neprasītu. Un, ja dēls man atbildētu tā, kā es atbildēju savai mātei, es viņam iecirstu pļauku. Taču man nav bērnu. Visu mūžu esmu bijis tikai dēls."
Tas ir romāns par Adriā dzīvi, bet vienlaikus tas ir arī stāsts par 18.gadsimtā izgatavotu Storioni vijoli, kuras izcelsmes aizsākums meklējams jau viduslaikos. Romānā ir iepīts arī stāsts par kokrūpnieku dzimtu, par holokaustu, parādās noslēpumains ar apkaunotas un akmeņiem nomētātas jaunuves medaljons, viduslaiku inkvizīcija sapludināta ar nacistu īstenoto holokaustu, vēl pa vidu Spānijas pilsoņu kara atskaņas un Franko diktatūra, filozofiskas pārdomas par ļaunumu un tā meklējumi dažādos notikumos un kulturālās izpausmēs. Un tas vēl nav viss, kas romānā no simtiem mazu pavedienu savijas vienotā veselumā! Vai saprotat, cik daudzslāņains un daudzšķautņains ir šis darbs? Un beigās nav nekāds brīnums, ka lasītājam rokās iegulst vairāk nekā 800 lappuses teksta.
Ceru ar šo savu piebildi nesamaitāt atklāsmes prieku citiem lasītājiem, bet šī grāmata jālasa kā veca, atmiņu zaudējoša vīra piezīmes, mīlestības vēstule un, patiesi, arī atzīšanās, lai arī atzīties īsti nebūtu par ko, ja domājam, ka dēliem nebūtu jāatbild par tēvu grēkiem. Turklāt vecais vīrs tekstu rakstījis uz lapām, kurām otrā pusē paša filozofiska apcere par ļaunuma dabu un izcelšanos. Tematikas saplūst tik ļoti pat vienas rindkopas ietvaros, ka šķiet, rokraksta atšifrētājs, uzticīgais Adriā draugs, brīžiem pabeidzis pārrakstīt tekstu vienā lapā un rindkopas turpinājumu paskatījies nepareizajā lapas pusē. Taču tas viss kopā salīp neaprakstāmi organiski. Kad lasītājs patur prātā šo mazo niansi par Alcheimeru, teksta plūdums un uzbūve kļūst daudz saprotamāka.
Ļoti interesanti bija lasīt, kā veidojas katalāņu uzvārdi un citas līdzīgas sīkas kulturālas nianses, kas būtībā bija jāzina arī tulkotājam, kas šo darbu pārcēlis latviešu valodā no katalāņu valodas. Dace Meiere ir šajā ziņā izcila!
Es baidījos no tā, ka 800 lappuses man būs nepaceļams fizisks apjoms, jo tādu nevar nest ikdienā līdzi un lasīt kaut pa mazam fragmentiņam iepriekš neparedzamos vaļas brīžos. Turklāt drukātās grāmatas izpārdotas ārkārtīgi ātri, tāpēc iegādājos Kabrē romānu elektroniskā formā. Tas gan arī nozīmē, ka fantastiskais vāks ar puisīti pie grāmatu plaukta man jāapskata internetā datora ekrānā, jo manam e-lasītājam ir melnbalts ekrāns. Šo grāmatu īsti nedrīkstētu lasīt kā vienu no vairākām vienlaikus lasāmām, ja lasītājs vēlas pa īstam iegrimt Kabrē radītajā pasaulē. Taču man sanāca, ka pa vidu iespraucās, piemēram, Heteres Morisas "Cilkas ceļojums" un, šķiet, ka šāds "iespraudums" labi piedien Kabrē romāna tematikai.
Šī nav grāmata ar klasisku sižetu, kurā ir ekspozīcija, sarežģījums, kāpinājums, kulminācija un atrisinājums. Taču šie elementi novērojami atsevišķām sižeta līnijām. Tāpēc, manuprāt, nevajadzētu koncentrēties uz kādu īpašu un skaidru nobeigumu. Drīzāk šī grāmata rada nemieru, urda uz plašākiem informācijas laukiem un tālāku lasīšanu.
"Jesaja Berlins nolika grāmatu atpakaļ uz galdiņa un teica: katru dienu es lasu un katru dienu apjēdzu, cik daudz vēl neesmu izlasījis. Un laiku pa laikam man vajag arī pārlasīt iepriekš lasīto, lai gan es pārlasu tikai to, kas ir pelnījis privilēģiju tikt pārlasīts.
- Un kas šo privilēģiju ļauj izpelnīties? - Tagad Bernats līdzinājās Adriā.
- Spēja savaldzināt lasītāju, likt viņam brīnīties par grāmatā atrodamo gudrību vai arī par skaistumu, ko teksts rada. Lai gan pārlasīšana jau pēc savas dabas vienmēr nozīmē pretrunu.
- Kā tu to domā, Jesaja? - viņu pārtrauca tante Aline.
- Grāmata, kas nav pelnījusi tikt pārlasīta, nebija pelnījusi tikt lasīta arī pirmo reizi. - Viņš palūkojās uz viesiem. - Vai tu viņiem piedāvāji tēju? - Viņš uzmeta skatienu grāmatai un tūliņ aizmirsa savu praktisko piedāvājumu. Un turpināja: - Taču, pirms sākam lasīt pirmoreiz, mēs nezinājām, ka grāmata nebūs pārlasīšanas vērta. Tāda nu dzīve ir. Nežēlīga."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru