pirmdiena, 2020. gada 15. jūnijs

Hetere Morisa "Cilkas ceļojums"

Izlasījusi Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs", kas būtībā bija vēsturiskā vidē un notikumos balstīta Lali atzīšanās mīlestībā Gitai, zināju, ka noteikti lasīšu arī otru Morisas grāmatu "Cilkas ceļojums". Holokaustu izdzīvojušo Lali un Gitas draudzene Cilka, kura arī izdzīvoja, tika pieminēta jau pirmajā grāmatā. "Skaistums izglāba viņai dzīvību un vienlaikus kļuva par viņas sodu," rakstīts grāmatas "Cilkas ceļojums" anotācijā. Šis viens teikums man sasaucās ar Ingas Gailes romānu "Skaistās" un pavadīja visu lasīšanas laiku. Taču jāpiemin, ka Cilka bija ne tikai skaista, bet arī ļoti vērīga, asredzīga, uzmanīga un prātīga. Tāds bija Heteres Morisas radītais literārais tēls, taču es nešaubos, ka arī dzīvē Cecilija tāda bija, jo citādi cilvēks gluži vienkārši nespētu izdzīvot tik šausminošos apstākļos.

Vēsture veido mūsu izpratni par tagadni. Šie stāsti ir jāstāsta, lai neaizmirstu. Un šāds "vieglais" veids, manuprāt, ir labs sākums. Gluži kā lasīšanu bērns sāk mācīties ar ābeci un dažādiem piemīlīgiem tekstiņiem, tā dokumentālo un vēsturisko prozu var iemīlēt pamazām caur šādiem romāniem. Tikai paturiet prātā, ka cauri kritizētām neprecizitātēm, spīd īstu cilvēku šausminošā pieredze.
Cilka Kleina sešpadsmit gadu vecumā, 1942. gadā, nonāk Aušvicas–Birkenavas koncentrācijas nometnē. Nometnes komandantam Švarchuberam viņa iepatīkas un meitene tiek nošķirta no pārējām ieslodzītajām. Cilka ātri saprot, ka viņai piešķirtās privilēģijas nozīmē iespēju izdzīvot. Vienlaikus šīs privilēģijas ir arī pamats nemitīgai paššaustīšanai. Pēc nometnes atbrīvošanas krievi apsūdz Cilku sadarbībā ar ienaidnieku un soda jauno meiteni ar 15 gadus ilgiem spaidu darbiem Vorkutas gulaga nometnē Sibīrijā. 

Šajā grāmatā mijas Cilkas "tagadne" Vorkutas nometnē un ik pa laikam uzplaiksnī slīprakstā pierakstītas atmiņas par laiku pirms Aušvicas, kā arī par nāves nometnē pavadīto laiku. Hetere Morisa caur vienas sievietes likteni, kā mazus piparu graudiņus zupai piebērdama, parāda arī to, kāda bija ikdiena šādās Sibīrijas darba nometnēs, kā cilvēki iegrozījās, cik varēdami, kā mēģināja sacelties, kā pretojās liktenim iekšēji un ārēji. Cilka Vorkutā pavadīja 10 gadus, sākotnēji piespriesto 15 gadu vietā.

Uzklausot Lali stāstu pirmās grāmatas veidošanai, Hetere Morisa, guva informāciju, kas deva iedvesmu tālākiem literāriem darbiem. Par temata pētījumiem un attīstību var lasīt grāmatas pēcvārdā. Lai arī Cilka bijusi reāla persona ar pavisam reālu, sāpīgu likteni, autore pati ievadā norāda, ka ļoti daudz kas ir viņas literārā interpretācija. Un tas, manuprāt, nav svarīgi, ka stāsts nav dokumentāli precīzs. Tas paveic svarīgāko - neļauj aizmirst postošu vēsturi. Turklāt tas tiek darīts veidā, kas par vēsturi varētu informēt arī tos, kuri parasti par to nedomā.

Ja nepieciešams dokumentāli precīzs darbs par cilvēkiem, kuri cietuši represijās dubultā - gan no vāciešiem, gan krieviem, tad šī nebūs īstā grāmata. Taču šī ir proza, kas varētu par vēsturiski nežēlastības piesātinātiem tematiem ieinteresēt un informēt cilvēkus, kuri parasti bēg no dokumentālās prozas, no vēsturiskās prozas. Lai arī "Cilkas ceļojums", tāpat kā "Aušvicas tetovētājs", citās atsauksmēs tiek kritizēti par vieglumu un to, ka neliek noticēt, ka ir pārāk viegli uzrakstītas grāmatas, es tā nedomāju. Šādu kritiku, galvenokārt, rakstījuši un pauduši cilvēki, kuri spējuši lasīt vēsturi caur dokumentāli līdz detaļai precīziem stāstiem, caur tekstiem, kuri ļoti tāli no daiļliteratūras. Gan Cilkas, gan Lali stāsts, cerams, dara svētīgu darbu - sagatavo par kara un pēckara laika zvērībām lasīšanā nepieredzējušu lasītāju kaut kam nopietnākam, aicina uz meklējumiem un izzināšanu. Tā es redzu šo abu grāmatu galveno uzdevumu.

"Cilkas ceļojums", tāpat kā "Aušvicas tetovētājs" izlasāma viegli, teksts raiti plūst uz priekšu, nesagādājot grūtības arī vizualizēt visu aprakstīto. Zināmā mērā, tas lasāms kā scenārijs, ko varētu arī filmēt. Starp citu, par filmēšanu runājot, no grāmatas "Aušvicas tetovētājs" šobrīd jau tiek veidots seriāls. Lai arī solīts, ka būs gatavs uz 2020. gada janvāri, pagaidām IMDB vēsta, ka vēl nav gatavs. Gaidu, bet pagaidām īsais video.
  

No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga.


1 komentārs:

  1. Labrīt! Kā tev iet? Es esmu brazīlietis un savam emuāram meklēju jaunus sekotājus. Tiek gaidīti arī jauni draugi.

    https://viagenspelobrasilerio.blogspot.com/?m=1

    AtbildētDzēst