Ak, kā noraudājos, lasot šķietami vienkāršu bērnu grāmatiņu! Flāmu rakstnieka Mihaela de Koka (Michael De Cock) grāmata "Kā vecmamma vislaik samazinājās" (Hoe oma almaar kleiner werd) ar Kristīnes Ārtsenas (Kristien Aertssen) ilustrācijām ir īsts raudamais gabals par mīlestību un tuvo cilvēku aiziešanu viņsaulē. Šī grāmata nav nekāds jaunums, jo iznākusi Ineses Paklones tulkojumā jau 2017. gadā, taču bija paslīdējusi garām manai uzmanībai maz pamanīta. Brīnumainā kārtā es to pat nepamanīju, kad grāmata 2018. gadā bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas sarakstā. Toreiz biju ļoti aizrāvusies ar Andželas Naneti sirsnīgo stāstu "Mans vectēvs bija ķiršu koks", kas arī veltīta tuvinieku nāves tēmai, bet bija ielikta lasīšanai vecāku kategorijā. Ņemot vērā, ka man patika Mihaela de Koka stils, runājot vienkārši par sarežģītiem tematiem, jāpalūko arī vai varu dabūt otru latviešu valodā tulkoto grāmatu "Rozija un Musa, meitene un zēns".
Bērnu un jauniešu žūrijā šī grāmata bija iekļauta kategorijā lasītājiem no deviņu gadu vecuma. Atbilstoši iecerētajai auditorijai stāsts nav sarežģīts, taču ļoti ietilpīgs. Samērā īsos tekstos uzzinām vecmāmiņas un vectētiņa kopdzīves stāstu un to, kā vecmammai vīra pietrūka, kad viņš nomira. Pamazām vecmamma samazinājās līdz saruka pavisam sīciņa, ka varēja iemājot mazmeitiņas sirds kambarī. Samazinoties vecmamma gan gremdējās atmiņās, gan atvadījās no sev tuvajiem. Interesanti, kā vecmāmiņas atvadu svētkos ieskicējas arī dzīves turpinājums caur jaunu dzīvību, mīlestības nemirstība caur jaunām mīlestībām. Gluži tāpat kā dzīvē - kāds nomirst un paliek tuvinieku sirdīs, bet būs arī kāds, kas dzims un radīs jaunas atmiņas, priekus un bēdas. Patiesībā, priekš 40 lapas plāna darba, te vēl bez vecvecāku zaudējuma bērna acīm ir daudz citu ieskicēto tematu, piemēram, vientulība pēc dzīvesbiedra zaudēšanas, vecuma demence, cilvēku dažādība (no kašķīgiem kaimiņiem līdz draudzīgām ziedu pārdevējām).
Man asaras bira gauži, gauži, lasot priekšā bērnam. Abas manas vecmāmiņas ir mirušas, varbūt tāpēc tik ļoti sāpīgi sev laidu cauri šo bērnu stāstu. Interesanti, ka mans piecus gadus vecais dēls uztvēra šo grāmatu diezgan vēsu prātu. Ar nāves konceptu viņš ir pazīstams caur mājdzīvnieku zaudējumu, tuvinieki nav miruši viņa dzīves laikā, bet viņš labi zina, ka opīšu viņam nav, jo tie abi nomiruši, kad viņa vēl nebija.
Ja par nāvi jāstāsta sākumskolas vecuma bērnam, tad šī grāmata varētu būt lielisks palīglīdzeklis, kurā viss izklāstīts vienkārši, bet neko neslēpjot un nepiepušķojot. Un man ļoti patīk tas koncepts, ka mirušie mājo palicēju sirdī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru