otrdiena, 2021. gada 11. maijs

Delfīne de Vigāna "No un es"




Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

Galvenās varones ir divas - 18 gadus vecā No un 13 gadīgā Lū. Viņas abas ir savā ziņā problemātiskas, bet No ir tā, kura tāda ir klasiski mums ierastā veidā. No nav māju, arī ģimenes īsti nav, toties viņai ir vesela kaudze problēmu un arī atkarības. Savukārt Lū ir ārkārtīgi gudra, skolā mācās ar divus gadus vecākiem jauniešiem, tik maza, bet jau pieaugusi. Šādu bērnu gan parasti nemēdz uzskatīt par problemātisku, tomēr viegli nav ne viņai pašai, ne vecākiem.

Abas meitenes satiekas un Lū aizraujas ar Mazā Prinča scenārija īstenošanu. Savukārt No... Viņa nav īsti pieradināma, jo netic vairs nekam un nevienam izņemot savus sapņus. Mazās meitenes iecerētais plāns it kā izdodas, taču ne gluži tā, kā viņa cerējusi. Nevar teikt, ka no tā nebija labuma. Tas bija, bet vairāk Lū vecākiem un mazāk pašai No.

Tiesa, par bez pajumtes palikušiem cilvēkiem diez ko daudz grāmatās laikam neraksta, vismaz es neesmu lasījusi daudz. Īpaši, ja šie apburtie loki norisinās mūsdienās (nosacīti, jo 10 gadi kopš izdošanas šajos laikos jau ir daudz un daudz kas mainās ļoti ātri). Nav māju-nav pajumtes-nav pieklājīga izskata-nav darba un tā uz riņķi. Turklāt, ja cilvēks savā bezcerībā padevies arī atkarībām, tad šis loks ir praktiski nepārraujams, pat, ja kāds pieaugušais tomēr cenšas palīdzēt. Cilvēks bez pajumtes nav tikai netīrs un smirdīgs cilvēks bez darba. Tas ir cilvēks bez ticības, bez iespējām un, visbiežāk, arī bez nākotnes. Šī grāmata liek domāt par sistēmu, kurā jauns cilvēks ļoti ātri var kļūt ne tikai par bezpajumtnieku, bet arī par bezcerīgu gadījumu.

"Mēs spējam sūtīt kosmosā virsskaņas lidmašīnas un raķetes, identificēt noziedzniekus pēc viena mata vai sīkas ādas plēksnītes, radīt tomātus, ko var glabāt ledusskapī trīs nedēļas, un tiem nav ne vainas, un mikroskopiskā mikroshēmā ietilpināt miljardiem informācijas vienību. Mēs spējam ļaut cilvēkiem nomirt uz ielas." /64. lpp./





Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru