Džonatans Haids “Trauksmainā paaudze”

Kad lasīju Džonatana Haida (Jonathan Haidt) grāmatu “Trauksmainā paaudze” (The Anxious generation), pieķēru sevi, ka daru to ļoti lēni. Pat sajutos vainīga – kāpēc lasu pa vidu prozu, kāpēc nepabeidzu ātrāk? Bet tad sapratu – šī nav grāmata, ko “izraut cauri” prāta atslābumā. Tā ir grāmata, kur ik pa laikam jāapstājas. Jāapdomājas. Jāpalūkojas uz sevi, uz saviem bērniem, uz pasauli, kurā dzīvojam.

Lasot, ik pa brīdim nācās padomāt – vai es atpazīstu sevi, savu ikdienu, savus bērnus? Vai mana bērnu audzināšana ir cīņa vai komandas sports?

Kad ekrāns aizstāj dzīvi

Viens no spēcīgākajiem grāmatas uzstādījumiem – pieredze ekrānā nav vienlīdzīga ar pieredzi reālajā dzīvē. Bērnu smadzenes attīstās, gaidot noteiktus impulsus un situācijas, un tieši tāpēc digitālā mijiedarbība atstāj robu cilvēka personībā.

Dagmāra Kopštāla “Dienasgrāmata 1917–1923”

Par Mīlgrāvī dzīvojušās baltvācietes Dagmāras Kopštālas (1904-1978) atmiņām darbā “Dienasgrāmata 1917–1923” pirmoreiz dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, klausoties radio raidījumu “Mazā lasītava”. Toreiz biju ļoti iedvesmojusies no dzirdētā, nopirku grāmatu, taču tā palika stāvam plauktā. Nesen grāmatu klubā lasījām darbus par tematu "dienasgrāmata" un atkal atcerējos par šo izdevumu, uzmeklēju savā mājas bibliotēkā un beidzot ķēros pie lasīšanas.

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata aptver laiku no 1917. gada marta līdz 1923. gada martam, skatītu ar jaunas baltvācu meitenes acīm. Vidēju turīgā ģimenē dzimusi meitene, dzīvo Mīlgrāvī, mācās vācu ģimnāzijā pilsētas centrā, un viņas ierakstos caurvijas Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības tapšana. Grāmatā parādās baltvāciešu sabiedrības ierastās pulcēšanās vietas, svarīgie kultūras elementi, bet īpaši spilgti izceļas gaidas – gan prieks par vācu armijas ienākšanu Rīgā, gan apjukums un klusums brīdī, kad tiek proklamēta Latvijas Republika.

Elizabete Šteinkellnere un Anna Guzella “Papīra klavieres”

Austriešu rakstnieces Elizabetes Šteinkelleres (Elisabeth Steinkellner) un ilustratores Annas Guzellas (Anna Gusella) kopdarbs jauniešiem “Papīra klavieres” ("Papierklavier") ir grāmata, kas runā ne tikai ar tekstu, bet arī ar attēliem. Latviski to tulkojusi Signe Viška, dizainu pielāgojusi Ūna Laukmane – un vizuālais šeit patiešām ir tikpat svarīgs kā stāsts. Ne velti “Papīra klavieres” iekļautas arī 2024. gada “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” kolekcijā lasītājiem 15+ vecuma kategorijā.

Tas ir grafiskais romāns – formāts, kas, manuprāt, jauniešiem šķiet daudz pievilcīgāks par klasisku prozu. Stāsta centrā ir sešpadsmitgadīgā Maija, un darbs būtībā ir viņas dienasgrāmata ar mākslinieciskām skicēm. Dalīta istaba ar māsām, mamma, kas viena pati cenšas uzturēt ģimeni, darbs pēc skolas sulu bārā, naudas trūkums – te ir viss, kas varētu vēl vairāk apgrūtināt pusaudža jau tā ne pārāk viegli dzīvi. Un tomēr tas nav tikai stāsts par trūkumu, bet arī par to, kas ir - par draudzību, drosmi būt citādam un par ticību tam, ka arī mazajos apstākļos var atrast vietu savam talantam un balsij.

Gundega Šmite “Koncerts stāstos”

Komponistes Gundegas Šmites jaunākais stāstu krājums “Koncerts stāstos” ir spilgts piemērs tam, kā literatūra un mūzika var saplūst vienotā veselumā. Autore, būdama laikmetīgās klasiskās mūzikas komponiste, ar tekstu rīkojas līdzīgi kā ar skaņdarbu – tam ir ritms, pauzes, tematiska attīstība, emocionāli uzplūdi un atslābumi. Grāmata atklāj, cik organiski dažādu mākslas veidu mijiedarbe var papildināt vienam otru.

Šmite jau iepriekš ir sevi apliecinājusi literatūrā – par miniatūru krājumu “Grieķu svīta” viņa 2023. gadā tika iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā, bet vēl arī kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju radījusi izglītojošo grāmatu Brīnišķā operas pasaule. Savukārt “Koncerts stāstos” 2025. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai prozā, kas man un domāju arī daudziem citiem lasītājiem noteikti ir labs iemesls šo grāmatu paņemt rokās.

Patrika Gagni, "Sociopāte. Memuāri"

Nebīstieties ne nieka! Kapteinei Apātijai ir vienalga!

Patrika Gagni (Patric Gagne, Ph.D.) autobiogrāfiskajā grāmatā “Sociopāte. Memuāri” (Sociopath: A memoir) pauž tieši šādu biedējošu lozungu. Kā lai nebīstas no kāda, kuram ir pilnīgi vienalga par to, vai tu bīsties vai ne, par to, vai tev sāpēs fiziski, vai būsi sarūgtināts? Vienaldzība, nejūtība, apātija IR biedējoša!

Jau ievadā autore noskaņo lasītāju uz to, kas viņa ir, kā viņa sevi redz pati:

“Virspusēji es līdzinos tipiskai vidusmēra amerikānietei. Sociālie tīkli apstiprina, ka esmu laimīga mamma un mīloša partnere, kuras ieraksti balansē uz narcisma robežas. Jūsu draugi mani droši vien raksturotu kā jauku. Bet ziniet ko?

Es nevaru ciest jūsu draugus.

Es esmu mele. Es esmu zagle. Esmu emocionāli sekla. Tikpat kā imūna pret nožēlu un sirdsapziņas ēdām. Esmu ļoti manipulatīva. Man vienalga, ko domā citi. Mani neinteresē morāle. Manus lēmumus neietekmē nekādi noteikumi. Esmu spējīga gandrīz uz visu.” /11. lpp./

Baiba Ziedone-Jansone "Tā tas bija"

Septembris atnāk ar Dzejas dienām un daudzām jaunām balsīm. Taču šoreiz gribu pastāstīt par grāmatu, kas ved pie viena no vispazīstamākajiem latviešu dzejniekiem – Imanta Ziedoņa. Viņa vārds, manuprāt, ir pazīstams pat tiem, kuri ar dzeju ir uz “Jūs”. Arī man Ziedoņa minimismi, epifānijas un rindas, kas tik skaisti iekļautas fonda “Viegli” dziesmās, ir tuvas sirdij. Dzeja dziesmā skan pavisam īpaši.

Vasarā manu uzmanību piesaistīja gaiši zili vāki ar uzrakstu "Tā tas bija", kas slēpa Baibas Ziedones-Jansones atmiņas. Tā nav grāmata par Ziedoni kā literāro dižgaru. Tā ir par viņu kā jaunu vīrieti, tēti bērniem, vīru sievai – par dzīves šķautnēm, kas reti tiek izceltas. Par knapināšanos ar naudu, obligātajām "nodevām" politiskajam režīmam, arī par strīdēšanos un ikdienu. To visu atklāj Ziedoņa meita Baiba Ziedone-Jansone.

Hjersti Annesdatere Skumsvolla un Māri Kansta Junsena “Arlabunakti, Bū!”

Norvēģu rakstniece Hjersti Annesdatere Skumsvolla (Kjersti Annesdatter Skomsvold) un māksliniece Māri Kansta Junsena (Mari Kanstad Johnsen) grāmatā “Arlabunakti, Bū!” ("Dyrene sover") attēlo situāciju, ko ik dienu tādā vai citādā veidā piedzīvo teju katra ģimene ar bērniem. Runa ir par gulētiešanas rituāliem. Tomēr stāsts patiesībā nav tik daudz par pašiem rituāliem, cik par vienu ļoti pacietīgu mammu. Ja viņai ik vakaru jāiziet cauri tam, kas redzams šajā grāmatā, viņa noteikti būtu pelnījusi pieminekli. Kurš gan vecāks nav pie sevis domājis: “Lūdzu, ej beidzot gulēt un dod man brīdi miera — novākt sauso veļu, nomazgāt traukus, pievākt grīdu…”? (Ha, ha, miers, vai ne?) Bet tieši tajā brīdī bērniem parasti uzrodas viszinātkārākie jautājumi.

Klēra Beresta "Mata tiesa"

Franču rakstniece Klēra Beresta (Claire Berest) romānā “Mata tiesa” (L’Épaisseur d’un cheveu) ieved lasītāju divu nelaimīgu cilvēku traģēdijā, jau no pirmās lappuses neatstājot neko apslēptu. Etjēns un Viva desmit gadus ir bijuši pāris – radoši, aktīvi, izvēlējušies dzīvi bez bērniem, baudot savu brīvību. Tomēr tieši cilvēka dabas tumšā puse ir tā, kas šo savienību pamazām aizved neprātā. Šis ir autores septītais romāns, bet pirmais, kas pieejams latviešu valodā. No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.

Sāra Baume “Plūst virst krist vīst”

Britu izcelsmes īru rakstniece Sāra Baume (Sara Baume) debitēja literatūrā ar romānu “Plūst virst krist vīst” (Spill Simmer Falter Wither), kas oriģinālvalodā iznāca 2015. gadā un pavisam nesen izdots arī latviski meistarīgā Ilmāra Šlāpina tulkojumā.

Šis stāsts ir pirmajā personā izvērsta saruna ar klusējošu biedru. Rejs ir 57 gadus vecs, visu mūžu dzīvojis kopā ar tēvu, taču sabiedrībā viņš iedzīvoties neprot. Rejam ir dažas standarta frāzes, ko viņš lieto tikai galējas nepieciešamības brīžos, visādi citādi viņš cilvēkus izvairās satikt. Vienīgā plaisa šajā noslēgtībā rodas tad, kad viņš pieņem no patversmes suni. Arī tas nav sabiedrisks pret citiem, bet Rejam kļūst par pašu svarīgāko būtni. Sunim dots vārds Vienacs, un viņš kļūst par katalizatoru visām pārmaiņām Reja ikdienā. Beidzot viņam ir kāds, kam stāstīt, nebaidoties no nosodījuma.

Vilis Kasims “Svešuma grāmata”

"Ikvienam cilvēkam neizbēgami ir savs iemesls, kāpēc viņš pieķeras lasīt kādu stāstu vai grāmatu. Ja autors to neapmierina, vienīgā lasītāja vaina ir sev nepiemērotas grāmatas izvēlē. Ar to rakstniekam ir jāsadzīvo un jāpieņem, ka grāmata droši vien netiks lasīta iecerētajā veidā." /188.lpp./

Kad man rokās nonāk jauna grāmata no autora, kuru jau esmu lasījusi, pirmā doma vienmēr ir atvērt ne tikai vāku, bet arī atvilktni ar savām senajām piezīmēm. Ar Vili Kasimu mums jau ir bijusi pazīšanās — reiz rakstīju par romānu “Lielā pasaule” un par miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”. Par romānu "Atvaros" gan publiski nerakstīju, jo tā gala versiju aizvien neesmu izlasījusi, lai arī tapšanas stadijā kaut ko redzēju. Un, atklāti sakot, retu reizi man par vienu autoru ir bijuši tik pretēji iespaidi. Lai gan… patiesībā tas biežāk gadās ar jaunajiem latviešu autoriem. Pasarg dies’, nepadomājiet, ka man ir kāds īpašs zobs pret vīriešiem literātiem! Tomēr gan ar Nilu Saksu, gan ar Vili Kasimu mūsu ceļš ir bijis kā pārgājiens kalnos — ar kāpumiem un kritumiem. Šoreiz par jaunāko Viļa Kasima veikumu – “Svešuma grāmata”. 

Estere Perela „Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra”

Ir neskaitāmi attiecību veidi, un neviens no tiem nav vienīgais pareizais." /22.lpp./

Mani mīļākie literārie darbi vienmēr bijusi vēsturiskā proza, kas ļauj ielūkoties pagātnes stāstos un cilvēku likteņos. Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi bērnu grāmatas — tas bija kā atelpa, jo trūka iekšēja resursa domāt dziļāk, analizēt un meklēt savas jūtas par lasāmo. Varētu teikt, ka tagad, pateicoties šim “bērnu literatūras posmam”, esmu uz kādu brīdi ieguvusi spēju ķerties klāt arī tā dēvētajai praktiskajai literatūrai. Darbi, kuros ārsts savieno pacientu stāstus ar savām atziņām un teoriju, man reizēm šķiet līdzīgi vēsturiskajai prozai — tie atklāj cilvēku dzīves nianses, iedziļinās psiholoģijā un ļauj izprast plašākas sabiedrības tēmas, vienlaikus stāstot personiskas un dzīvas pieredzes.

Kad izdevniecība “Aminori” piedāvāja iepazīties ar Esteres Perelas (Esther Perel) darbu “Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra” (Mating in Captivity: Unlocking Erotic Intelligence), uz brīdi apdomājos. Vai man šobrīd ir noskaņojums lasīt populārzinātnisko literatūru? Vai šīs grāmatas tēmas man ir ļoti aktuālas? Droši vien es to neizvēlētos pati, ieraugot grāmatnīcā vai bibliotēkā. Taču to, ka izdevniecība mani uzrunāja, uztvēru kā zīmi. Es, sieviete ar ikdienas rūpēm, diviem maziem bērniem, darbu un daudzām pārdomām, kurās cenšos nepazaudēt arī sevi, visticamāk esmu mērķauditorija. Tāpēc nolēmu dot Perelai vietu savā lasīšanas plānā.