Ieva Samauska lasītājus ar zinātkāro un vērīgo Jānīti iepazīstināja jau grāmatā "Kas tu būsi, kad izaugsi jeb Bērnudārza noslēpums". Tā iznāca pirms trīs gadiem un ļoti saistīja manu piecgadnieku. Lai arī lasīt viņš vēl neprata, ar aizrautību klausījās priekšā lasīšanu un nesūdzējās par to, ka tik maz ilustrāciju. Otrā grāmata "Ceļojums ar noslēpumu jeb Kas tu būsi, kad izaugsi" iekļauta lasīšanas veicināšanas izaicinājumā "Lasīšanas stafete", tāpēc paņēmām ar dēlu to lasīšanai bibliotēkā.
Otrajā grāmatā gluži kā no anekdotēm izkāpušais Jānītis, tāpat kā mans dēls, jau pabeidzis 1. klasi. Taču viņš vēl aizvien nezina, par ko vēlētos kļūt, kad izaugs. Puisēns kopā ar vectēvu dodas ceļojumā uz Prāgu un pievērš pastiprinātu uzmanību ikvienai profesijai, kuras pārstāvjus satiek pa ceļam. Zēns paspēj novērot un paprātot gan par taksometra šofera, gan drošības kontroles darbinieka, stjuarta, slepenā aģenta, viesnīcas viesu sagaidītāja, mīma profesiju un daudzām citām.
Katras nodaļas noslēgumā ir vairāki enciklopēdiski fakti, piemēram, kādi suņi strādā policijā, par lidmašīnu pilotu darbu, par smaržām un izgudrotājiem. Man bija jaunums, ka lidmašīnas abi piloti nekad neēd vienu un to pašu maltīti. Kapteinim pasniedz biznesa klases pusdienas, savukārt otrajam pilotam - ekonomiskās klases ēdienu. Galu galā Jānītis atrisina arī noslēpumu par gleznu bojātāju Prāgas muzejā.
Pirmklasniekam ļoti piemērota grāmata, kas ļauj padomāt gan par dažādiem darbiņiem, gan ceļošanu un dzīvi kopumā. Burti lieli, lasīt viegli, ilustrāciju nav daudz un tās izstrādātas melnbalti pelēkā krāsojumā. Ja par pirmo Jānīša grāmatu īsti nesapratu, kam tā paredzēta, tad šī nudien ir izcili piemērota pirmklasniekam. Arī skolā pirmajā klasē bērni izrunājuši par vecāku profesijām un, par ko gribētu kļūt paši nākotnē.
Interesanta lasāmviela, mudina arī pašai atcerēties, kas gribēju būt. Man, atšķirībā no Jānīša, ātri un ilgi bija diezgan skaidrs redzējums, ka gribu kļūt par tulkotāju. Lēmums studēt žurnālistiku gan atnāca tikai ap vidusskolu, jo bērnībā gluži vienkārši par žurnālista profesiju īsti nemaz nezināju. Tālu no tulkošanas gan tāpat neesmu tikusi. Un ar žurnālistiku vistiešākajā veidā vairs nenodarbojos. Bet ar savām izvēlēm kopumā esmu apmierināta. Ja nu vien varbūt mazliet bēdīgi, ka pačibēja ieceres par akadēmisko karjeru komunikācijas zinātnē. Lai nu kā - mūsdienās bieži vien redzams, ka profesija nav uz mūžu un kādā dzīves brīdī viss mainās un daži pat lemj par labu kardinālām nodarbošanās izmaiņām. Galvenais ir labi apzināties savas profesionālās prasmes, zināšanas, cilvēciskās īpašības un talantus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru