otrdiena, 2021. gada 30. marts

Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"

Mana lasāmviela kaut kā pēdējā laikā aiztipinājusi pa vardarbības temata taciņu. Nesen lasītā Taras Vestoveras "Izglītotā" par reliģisko fanātiķi tēvu, kurš savus bērnus tur dīvainā greizo spoguļu karaļvalstī. Tagad citas amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanja Yanagihara) "Mazliet dzīvības" (A Little Life) par četriem draugiem, no kuriem vienam ir ļoti sāpinoši, dzīvi kropļojoši pagātnes noslēpumi.

Romāns “Mazliet dzīvības” saņēmis vairākas prestižas literārās balvas, citām nominēts. Tulkots daudzās pasaules valodās, dramatizēts un rādīts uz teātru skatuvēm un visur un vienmēr radījis vērienīgu ažiotāžu. Tulkojums latviešu valodā Laura Dreiže. Arī romāna parādīšanās tirdzniecībā latviešu valodā grāmatu lasītāju grupās tika plaši apsveikta. 

Piekrītu, ka šī grāmata ir ārkārtīgi spēcīga emocionālā ziņā un paceļ apspriešanai ļoti svarīgus jautājumus, piemēram, par seksuālo vardarbību pret bērniem un tās sekām pieaugušā dzīvē, kā arī par cilvēka vēlmi veikt pašnāvību.

Lasītājs iepazīstas ar četriem jauniešiem, kuri pabeiguši koledžu un dodas lielajā dzīvē Ņujorkā. Diviem no viņiem naudas nav gandrīz vispār nemaz, abiem pārējiem viss puslīdz nodrošināts. Taču ambīcijas un lieli sapņi ir visiem četriem jauniešiem. Turklāt viņi ir arī visi viens otram. Laikam ritot, Vilems kļūst par aktieri, Džeibijs nodarbojas ar mākslu, Malkolms kļūst par arhitektu, bet visklusākais un noslēpumainākais - Džūds - kļūst par skarbu advokātu. Cauri viņu dzīvei virpuļo arī dažādi citi draugi, paziņas un sabiedrotie, tomēr kodols ir nemainīgs. Kā jau dzīvē tas pienākas, ceļā uz karjeras virsotnēm visus galvenos tēlus piemeklē arī šaubas par savām spējām, vērtību un prasmēm. Tomēr lielākā daļa no četrotnes spēj šīs šaubas apkarot, noticēt tuvākajiem, kuri apstiprina viņu vērtību. Kamēr Džūds savas šaubas pārvērš sāpēs.

Īsāk sakot, lasītājs lapu pēc lapas, pamazām atklāj Džūda melnos pagātnes noslēpumus, kas viņu padarījuši par to, kāds viņš ir. Nelaimīgs, sev neticošs un sevi skarbi sodošs dzīves aktieris. Stāstītāji pārmaiņas ir kāds no četriem draugiem, nedaudz ieskanas arī Džūda pieaugušā vecumā iegūtā audžutēva balss, bet galvenokārt sižets vērsts uz Džūdu. Un beigas.... Beigas ir sāpīgas.

Lasīju šo grāmatu elektroniskā formā, jo tas ir vairāk nekā 700 lapas biezs sējums. Tik viegli to ikdienā apkārt nepastaipīt, savukārt vakaru lasīšanai tikai mājās sagaidīt būtu grūti. Taču fiziskas grāmatas smagums rokās noteikti būtu bijis par iemeslu tam, ka lasāmvielu malā nolieku biežāk tieši mirkļos, kad lasīšanu vairs nevar izturēt prāts. Skaudrais vēstījums, detaļas par jauna vīrieša piedzīvoto vardarbību un dialogiem pašam ar savu slimo prātu arī lasītāju ieved tumsā un dusmās par notikumiem, par bērna bezspēcību un pēcāk arī par pieaugušā nespēju tikt galā pašam ar sevi.

Smaga grāmata tiešā un pārnestā nozīmē. Šausmīga vardarbība, kurai nebūtu jānotiek. Šī ir grāmata par likteni, kuru varēja arī nesabojāt slimi pieaugušie. Var nedaudz kritizēt autores Džūdam izdalīto nelaimju daudzumu, ka to ir tik daudz, ka stāsts jau šķiet pārspīlēti uzskrūvēts. Taču tā ir proza un, ja proza paredzēta pārdomu raisīšanai, tajā jābūt arī savai devai pārspīlējuma. Tā, manuprāt, labi atklāj upura domāšanu, upura tendenci atkārtot rīcības modeļus, lai it kā pamatotu, ka viņš pelnījis tikt pazemots, lai atkal un atkal savam slimajam prātam apliecinātu: "skaidrs, ka tas taču bija gaidāms un neko labāku es neesmu pelnījis". Domāju, ka psihoemocionālās veselības aprūpes speciālistiem būtu daudz plašāks sakāmais par šo grāmatas aspektu.

Grāmata būs lasāmviela prātam, kurš spēj tikt galā ar izlasīto, jo, manuprāt, nebūs tāda cilvēka, kurš to spētu izlasīt ar aukstu sirdi. Šī nav vienkārši skumja grāmata, tā ir vairāku traģēdiju virkne, kas neizbēgami sakropļo varoņu miesu un garu. Lai arī pēdējās apmēram 100 lappusēs var jau sākt saprast, kas notiks ar Džūdu, ir grūti tam sagatavoties. Janagihara mēģinājusi noslēgumā lasītāju aizvest līdz beigām maigākā formā caur tekstu, kurā Džūda audžutēvs it kā sarunājas ar Vilemu. Kopumā šī diez vai būs lasāmviela pusaudžiem un cilvēkiem, kuri uzskata, ka homoseksualitāte ir slimība. 

Kad pabeidzu lasīt, man bija vēl daudz jautājumi pārdomām. Viens no tiem bija par pašnāvībām - vai ir vērts vilkt savu dzīvību, kuru pats negribi, bet tikai tāpēc, ka to grib citi? No šī potenciālā pašnāvnieka skatu punkta raugoties, man grūti spriest. Es šo jautājumu nevarētu atbildēt. Taču raugoties no otras puses, acīmredzami, ir ļoti grūti un pat neiespējami saredzēt, ka tevi kāds mīl un tu esi vajadzīgs. Pat, ja tevi nemitīgi kāds velk gluži vai aiz matiem atpakaļ pie dzīves, ir grūti noticēt. Es dusmojos uz Džūdu, jo jēdzīga psihoterapija un atbilstoša medikamentoza terapija viņam, iespējams, būtu palīdzējusi, ja vien viņš to vēlētos pieņemt un izmantot. Diemžēl Džūda bija tik ļoti iekšā savā nelaimē, ka nespēja pārkāpt pāri pats sava prāta melnākajiem nostūriem.



1 komentārs: