otrdiena, 2020. gada 28. jūlijs

Edvards van de Vendels "Zilās zāles vasara"

Holandiešu autors Edvards van de Vendels (Edward van de Vendel) radījis romānu pusaudžiem par iemīlēšanos. Neesmu gluži Tiho un Ulivera mīlas stāsta mērķauditorija, bet mani ieinteresēja pieteikums par dažādību, ka grāmata būs diskusiju rosinātāja. Izlasīju un ilgi domāju, ko lai rakstu par to, jo būtībā tā patiešām ir grāmata par pusaudžu mīlestību, bet nekādas lielās diskusijas manā galvā neraisījās. Varbūt esmu pārāk brīva savos uzskatos? Viena alga vai puika vai meitene, visi savos padsmit gados, veidojot pirmās attiecības, pirmās reizes iemīloties vai domājot, ka iemīlas, sadara visādas dumjības.

Ja raugāmies uz šo grāmatu kā uz romānu gejiem par gejiem vai pusaudžiem par gejiem, tad laikam jau tā ir svaigs malks latviešu literatūras ūdens krūkā. Taču, ja raugos uz šo grāmatu kā romānu pusaudžiem par mīlestību, tad savos pusaudžu gados laikam gan esmu lasījusi arī interesantākus darbus. Nekā būtiski slikta jau tur nav - divi jauni cilvēki vēlas izrauties no ikdienišķā un dodas plašajā pasaulē, viņi satiekas katrs tālu prom no savām mājām starp svešiem cilvēkiem, viņi iemīlas, pieaugušajiem viņu mīlestība nav pieņemama, tāpēc jaunieši (no pieaugušā perspektīvas) rīkojas dīvaini un impulsīvi. Un nav nekāda starpība, vai tie divi jaunie cilvēki abi ir puiši, meitenes vai dažādu dzimumu. Satikušies divi cilvēki, kuriem kopīgs bija vien tas, ka viņi vēlējās tikt prom no ierastā, bet vispārīgi kopīgas interešu bāzes, uz kuras būvēt savas attiecības viņiem bija diezgan maz. Likumsakarīgi viņu attiecības diez ko ilgas vis nebija.

Lasīju, mēģināju atcerēties pati sevi un domāju par stulbībām, ko esmu sadarījusi pati. Neviens par manu pusaudzību grāmatu nav uzrakstījis un labi, ka tā, jo nekā īpaši unikāla jau tur nebija. So what? Un nekā tāda īpaša, manuprāt, nebija arī šajā grāmatā. Sīkas nianses ar nometnes direktora sūtītām vēstulēm vecākiem, bet tas arī viss. Negaidīju nekādus fantastiskos scenārijus un pārdabiskus burvju pasaulēm raksturīgus notikumus, vai no nekurienes izzīstus nereālus sarežģījumus, bet kaut kā šī grāmata beigās atstāja tādu pliekanu iespaidu. Neliels fragments publicēts portālā Satori.

Atvērtās beigas gan var pielikt vienu lieku punktu vērtējumā klāt, jo šķietami solītā otrā grāmata varētu "izvilkt" arī pirmo (paskatos Goodreads un redzu, ka, ha! ir pat veselas trīs!). Man kaut kā pietrūka šajā visā tekstā un man pat grūti aprakstīt, kā tieši. Pēcsajūtās palika tik tāds it was ok. Varbūt man vajadzētu būt pusaudzei, lai šo grāmatu tvertu dziļāk, emocionālāk. Kā pieaugušais savā šī brīža dzīves pozīcijā, es to uztvēru diezgan virspusēji, lai arī nevaru noliegt to, ka autors bija tvēris plaši un ar abiem tēliem rādījis iespējami dažādas jauniešu "izejas" pozīcijas un fonu.

Edvarda van de Vendela darbi iznāk Nīderlandes un Beļģijas izdevniecībās, bet tulkojumi izdoti jau vairāk nekā 40 dažādās valstīs. Rakstnieks dzimis 1964. gadā, strādājis skolā, bet kopš 2001. gada pievērsies tikai rakstniecībai. Grāmatu "Zilās zāles vasara" no holandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš. Grāmatas vāku zīmējusi māksliniece Elīna Brasliņa.

P. S. Ierakstiet Youtube meklētājā Bluegrass music un iegūsiet skaņu celiņu šīs grāmatas pavadījumam. Vai nerakstiet, jo es ierakstīju, paklausījos un man grāmata sāka patikt vēl mazāk. Gaumes jautājums laikam.


4 komentāri:

  1. Šo komentāru ir noņēmis autors.

    AtbildētDzēst
  2. Klau, gribu zināt Tavas domas (es pati neesmu lasījusi) - LaLiGaBa nominējusi kategorijā "Labākais tulkojums". Ko teiksi? Vai pelnīti? Es ļoti, ļoti biju cerējusi, ka nominēs Daces Deniņas tulkoto G.Skota "Avotu".

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Sveika! "Avotu" es neesmu lasījusi, man grūti spriest par to. Arī par citiem izvirzītajiem man grūti spriest, jo esmu lasījusi tikai "Sibīrijas haiku" un "Zilās zāles vasaru", bet "Enpils" man tikai plānā, savukārt Bukovska "Kodiens" visticamāk paliks nelasīts. Ja skatās salīdzinājumā ar to, ko varu spriest, Dimiņa tulkotais Vendels par tulkojumu izvirzīts pelnīti. Redzu tur vairākas jaunāko laiku tulkojumiem piemītošās tendences, tulkojums ir meistarīgi iznests. Tiesa, man personīgi, ne pārāk patika un aizvien nepatīk tas, ka tekstos padaudz paliek to ārzemju vārdiņu. Man tas šķiet iederīgi neformālos tekstos (piemēram, blogu rakstos, arī manā šajā atsauksmē), bet grāmatām, īpaši jauniešiem paredzētām, prasītos "tīrāku", latviskāku tekstu. Vienlaikus saprotu, ka tā ir modernā laika iezīme, moderno tulkojumu un tekstu raksturs un īpatnība. Mani tas uztrauc vai nepatīk tieši tāpēc, ka šādi teksti pēc tam atstāj lielu ietekmi arī uz jauniešu ikdienas valodu. Tā it kā nepietiktu ar to, ka anglicismi vai neiztulkoti angļu vārdi jauniešiem leksikā "velkas" līdzi no internetā patērētā ārzemju satura. Man vēl gribas vismaz "Enpili" izlasīt, lai varētu spriest par izvirzīto darbu pretendēšanu uz balvu. Pieļauju, ka "Sibīrijas haiku" balvu neiedos jau tāpēc vien, ka tā tikko BJVŽ guva panākumus un jau guvusi arī citas balvas. Par to, kāpēc citi darbi netika izvirzīti tulkojumu nominācijai, arī grūti spriest. Skaidrs ir viens - iesniegt bijsi gana daudz ko 2020.gadā. Taču pastāv iespēja, ka "Avots" nemaz nav izdevēja iesniegts izvērtēšanai žūrijai (to mēs laikam nekad oficiāli neuzzināsim, kas tieši ir iesniegts un kas nav, bet var mēģināt uzzināt no pašas žūrijas, ka kāds ir tuvos draugos un gatavs atklāt noslēpumu).

      Dzēst