otrdiena, 2020. gada 11. februāris

Lolita Tomsone "Cilvēkglābējs Žanis Lipke"

Ne pirmo reizi lasu par holokaustu, par nacistu nogalinātiem ebrejiem, bet pirmo reizi grāmatas, šķiet, pašas salikušās šādā tematiskā rindā viena pēc otras. Uz lielo cilvēcisko ciešanu fona, starp stāstiem par nogalinātajiem, starp stāstiem par izdzīvojušajiem tepat Rīgā vai kādā citā valstī, starp stāstiem par nāves nometni pārdzīvojušajiem, ļoti maz biju lasījusi stāstus par vēl vienu lielu varoņu grupu - ebreju glābējiem. Par cilvēkiem, kuri uz citu cilvēku ciešanu rēķina mēģināja vairot savu bagātību nevēlos runāt. Es gribu runāt par cilvēkiem, kuri palīdzēja nesavtīgu mērķu vadīti. 


Viens no šādiem cilvēkiem bija Žanis Lipke - vienkāršs cilvēks, latvietis, kurš Otrā pasaules kara laikā izglābis vairāk nekā 50 cilvēkus. Pats neesot precīzi skaitījis un, kā uzzināju grāmatu lasot, arī izglābtie paši pēc kara nav tiekušies uzturēt pastāvīgas saites ar Lipkes ģimeni. Tā teikt - kas bijis, pagājis un pagātnē arī atstājams, prom no sāpīgām atmiņām. Vismaz tāda ir mana interpretācija, kāpēc pēc kara tikai retais uzturēja saikni ar savu glābēju. 

Pa dienu Lipke strādāja militārās aviācijas noliktavās, bet naktīs pārvadāja kontrabandu. Kad sapratis, kādu izrēķināšanos veic nacisti, Lipke pieņēmis lēmumus, kas varēja pazudināt ne tikai pašu, bet arī visu ģimeni. Vairāk nekā 50 cilvēku tika izrauti nāvei no ķetnām burtiski visu acu priekšā un patvērumu izglābtajiem Žanis sākotnēji iekārtoja pats savās mājās, vēlāk slēptuves iekārtojot arī vairākās vietās Dobeles pusē.

Lipkes paveiktais nav iegūlies aizmirstībā. Pie Lipkes ģimenes mājām Ķīpsalā izveidots memoriāls un muzejs. Pirms vairākiem gadiem to biju apmeklējusi, filma "Tēvs nakts" par Žani Lipki noskatīta un nu esmu izlasījusi arī muzeja direktores Lolitas Tomsones sastādīto grāmatu "Cilvēkglābējs Žanis Lipke".

Pamatīga grāmata ne tikai satura un morālajā aspektā, bet arī fiziski - iespieddarbam izmantotais papīrs šķiet biezāks nekā ierasts, arī vākam izvēlētais risinājums ar akvareļa tehnikai izmantotam papīram raksturīgu faktūru ir neparasts, lai arī ne pārāk praktisks (pie pelēkās grubuļainās virsmas salīp katrs netīrumiņš). Piedodiet manus neveiklos nespeciālista formulējumus. Īsāk sakot - grāmata sver daudz, to ilgstoši lasot, nogurst plaukstu locītavas, lai arī 270 lappuses nešķiet nemaz tik daudz.

Priekšvārdā vēsturnieks Kaspars Zellis raksta, ka atmiņām piemīt konkrētā laikmeta ideoloģiskais naratīvs - pašu redzēto, piedzīvoto vai arī no vecākiem saņemto cilvēks konstruē un skaidro uz tajā laikā un vietā esošo lielo vēstures stāstu, ko piedāvā politiskā elite vēstures grāmatās, filmās un citos veidos. Šī doma jāpatur galvā, lasot visas holokausta upuru un cietušo atmiņas, ne tikai šo pamatīgo apkopojumu.

Grāmatas pirmo daļu veido 20. gadsimta 60.–70. gadu ebreju aktīvista Dāvida Zilbermana savāktais materiāls par Žani un Johannu Lipkēm. Dāvids Zilbermans bija viens no tiem, kas centās iegūt iespējami vairāk liecību par notikušo, lai arī pats ar Lipki nav bijis tieši saistīts. Tās ir Zilbermana pierakstītās paša Žaņa Lipkes atmiņas, Lipkes nopratināšanas protokols Viktora Arāja lietā, Lipkes ģimenes locekļu biogrāfijas un arī desmit izglābto cilvēku liecības, ko pierakstījuši Dāvids Zilbermans un Harijs Levi. 

Grāmatas otrajā daļā apkopoti kinorežisora Herca Franka (1926–2013) videointerviju transkripti ar Žaņa Lipkes sievu un dēlu. Šiem tekstiem saglabāta tīrradnība - atstāti gan liekie vārdi, gan puspabeigtie teikumi un frāzes. Video formātā šādas intervijas, protams, ir daudz daiļrunīgākas, taču arī drukātā tekstā "nepiefrizētā" veidā tām ir savs šarms. Šajā grāmatas daļā arī iekļauti Lipkes izglābto vai viņu radinieku stāsti, kā arī citu Ķīpsalas iedzīvotāju atmiņas. Savukārt Žaņa Lipkes izglābtā Mošes (Mihaila) Rages iesniegums Valsts ārkārtas komisijai (jeb čekai) 1944.gadā ir spilgts apliecinājums pieminētajam laikmeta ideoloģiskā naratīva spiedienam vai izkropļojumam konkrētajā dokumentā. Iespējams, ka dzīvē Moše Rage teiktu, ko citu un atšķirīgiem vārdiem, taču šādā publicētā versijā šis iesniegums salīdzināms ar "kas jauns" publikācijām - kaut kas paša pieredzēts, bet šis tas arī sagrābstīts no dzirdētā, bet ne paša pieredzētā. Šajā iesniegumā ir pārspīlēti mirušo skaitļi, sajauktas un pēc nostāstiem padzirdētas vietas, kur šauti ebreji, par to, ka Maskavas forštatē galvenokārt dzīvojuši krievi un tāpēc tie izmesti no mājām, lai taisītu tur geto, lai arī pēc statistikas tur tomēr galvenokārt bija latvieši. Šim dokumentam ārkārtīgi svarīgas precizējošās zemsvītras atsauces. Bet tas jau ir atsevišķs stāsts par čeku, tās metodēm un cilvēku komunikāciju ar šo represīvo iestādi.

Grāmatas trešajā daļā izlasāms Žaņa Lipkes memoriāla dibinātāja Māra Gaiļa stāsts par tā tapšanu un misiju. Galvenā doma bijusi ne tikai godināt šo unikālo personību, bet arī caur Lipki parādīt, ka starp latviešiem, kā jebkurā tautā, ir bijuši ne tikai nelieši, bet arī svētie. Lipkes memoriāls un arī šī grāmata ir aizstāvība latvietim.

Tieši šāda "latvieša reabilitēšanas" materiāla trūkums manā apziņā kavēja mani nekavējoties pēc izlasīšanas publicēt atsauksmi par Frīdas Mihelsones izglābšanās stāstu. Nenoliedzu notikumu, pieredzētā autentiskumu, tomēr veselais saprāts un iekšējā pretestība man neļāva pieņemt stāstu par latviešiem vien kā nežēlīgiem slepkavām un mantraušiem. Un grāmata par Žani Lipki ir tieši šāds latviešu tautu reabilitējošais materiāls, kā man pietrūka.

Vēl viena atkāpe. Varbūt esat pievērsuši uzmanību, ka Rīgā dažādās vietās pie ēkām izvietotas piemiņas zīmes par to, ka šajā vietā laika posmā no 1941. līdz 1944.gadam slēpās ebreji. Katrai mājai ir zināms stāsts par cilvēkiem, kuri tajā tika slēpti. Piemēram, Tērbatas ielā 56 pie Elvīras un Mariannas Rones slēpās Gidona Krēmera tēvs Marks Krēmers, kurš Rumbulā bija zaudējis sievu un bērnu. Kopā ar viņu slēpās arī Vilijs Haņins. Vairākās no minētajām adresēm patvērumu ebrejiem no Rīgas geto bija atradis Žanis Lipke. Visi stāsti un zināmā informācija par slēpšanās vietām lasāma interneta vietnē www.pagridesriga.lvŠajā interneta vietnē apkopotie stāsti, manuprāt, arī būtu atsevišķas grāmatas vērti.

Šī grāmata, manuprāt, ir ārkārtīgi vērtīgs apkopojums par Lipki un viņa paveikto, ebreju likteni Latvijā, starp rindām un arī tiešā veidā norādot, ka varoņi bija visa Lipkes ģimene. Nav aizmirsts pastāstīt par citu ģimenes locekļu lomu šajā labi maskētajā un nostrādātajā glābšanas operācijā. Aizejiet arī uz muzeju!





2 komentāri:

  1. Esmu ļoti aizkustināta šo lasot. Ticu, ka Lipkes grāmata nav viegls lasāmais, bet šīs ģimenes un viņu draugu izvēle bija robežšķirtne, kas ļāva no drošas nāves pasargāt vajātos ebrejus. Statistiski šis skaits, protams, ir niecīgs, bet katram no izglābtajiem tā ir gara un izdzīvojušo vainas apziņas pilna dzīve. Diemžēl cilvēkiem ar psihiskajām saslimšamām okupētajā Latvijā tādu aizstāvju gandrīz nebija.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par Jūsu komentāru, Lolita! Katra dzīvība ir vērtība un katra izglābta dzīvība ir viena maza uzvara lielās netaisnības priekšā.

      Dzēst