Virdžīnija Evansa "Vēstuļniece"

Ar roku rakstītas vēstules, pastkartes, kas nosūtītas ar pasta starpniecību, šķiet kaut kas pagātnei piederīgs. Taču šī nu ir grāmata, kas var mazliet pamudināt atgriezties pie šīs nodarbes. Kāds raksta dienasgrāmatas, kāds raksta vēstules sev vai citiem.  Abas šīs nodarbes palīdz kā sava veida terapija, prāta sakārtošana, grēku nožēla. Virdžīnija Evansa (Virginia Evans) grāmatā "Vēstuļniece" (Correspondent) ir ielikusi stāstu par tādām vecumdienām, kādas sev savā ziņā vēlētos arī es - lasīt, apmainīties domām un ierosmēm jaunai lasāmvielai ar citiem lasītājiem, parunāties ar autoriem, parosīties dārzā un visā visumā ļauties savam dzīves tempam, kādu es to vēlos un nosaku. Tikai bez tās nožēlas un vainas sajūtas, kas nomoka Sibilu, lūdzu. 

Sibila ir pensionējusies tiesneša palīdze, dzīvo viena, un vai ik dienu pavada vairākas stundas savos vēstuļu un tējas rituālos. Viņai ir vairāki pastāvīgi sarakstes draugi, ir arī epizodiskas sarakstes. Pensionētā juriste sarakstās gan ar labāko draudzeni, gan brāli, gan tuvējās koledžas dekāni, kāda bijušā kolēģa pusaugu dēlu, un pat ar pretējās mājas kaimiņu. Pa laikam viņa uzraksta arī kādam autoram, kura grāmatu tikko izlasījusi, un dažreiz viņa pat saņem atbildes. Kopumā Sibila ir visai ņipra kundzīte, lai arī veselības problēmas liek par sevi manīt aizvien vairāk. Un līdz ar tām galvenajai varonei arī prāts vairāk nesas uz pašrefleksiju un dienasgrāmatas formātu. Kā jau piedienas kārtīgam bestselleram, kas tiek arī ekranizēts, te ir mazliet mīlestības, daudz noslēpumu, sava daļa pārsteigumu un arī tādu momentu, kas šķiet iespējami vien uz Holivudas ekrāniem, bet reālā dzīvē nekad nenotiktu. 

Vēstulēs, ko viņa saņem un nosūta, pamazām atklājas Sibilas dzīves stāsts, izvēles un notikumi, neizrunātais un paslēptais. Man gribētos teikt, ka lasītājs iepazīst tuvākās draudzības, Sibilas ģimeni un kaimiņus. Lappusi pa lappusei pamazām šķetinās gan Sibilas lielais noslēpums, kas padarījis viņu ārēji nepieejamu un aukstu, rezignēti atsvešinātu pret ģimeni, gan adresāts, kurš savas vēstules nekad nesaņems. Stāsts tiek būvēts tā, ka ar katru jaunu nodaļu, kļūst aizvien grūtāk nolikt grāmatu un mierīgi aiziet gulēt. Gribas lasīt vēl un vēl. Taču jāsaka, ka līdz galam iepazīt man neizdodas ne tikai sarakstes biedrus, bet arī pašu Sibilu. Tā varētu būt vienīgā vilšanās par šo grāmatu - gribējās dziļām, vairāk, detalizētāk. Es noteikti neiebilstu, ja grāmata būtu divtik biezāka. 

Romāns "Vēstuļniece" ir iekļauts sieviešu radītajai literatūrai veltītas balvas “Women’s Prize for Fiction” īsajā sarakstā. Balva dibināta 1996. gadā. Savukārt topošajai filmai galvenajā lomā būs Džeina fonda. Romānu “Vēstuļniece” latviski tulkojusi Renāte Punka.

Ko es varu paņemt sev no šīs grāmatas? Skaidrs, ka vēstuļu rakstīšana ar roku savā ziņā kļuvusi par elitāru laika pavadīšanas un kontaktu uzturēšanas veidu. Vienlaikus vēstules ir arī ļoti taustāma paliekoša vērtība, sava veida mantojums pēcnācējiem. Tomēr viena pati vēstule vēl neveido pilnu stāstu. Saņemtās vēstules bez pretī rakstītā rada "mazuma piegaršu", tāpat kā paša rakstītais bez atbildēm. Tikai abu cilvēku sarakste kopā atklāj īsto attiecību dinamiku — to, kā otrs ir reflektējis uz taviem vārdiem, domām un sajūtām.

Jauna cilvēka ikdienā (jā, man aizvien gribas sevi saukt par jaunu, ja!) reti atrodas tik daudz brīva laika, lai stundām sēdētu ar tējas tasi un vēstuļpapīru savā mīļākajā vietā pie loga. Taču īpašos gadījumos ar roku rakstīta vēstule vai pastkarte ir mana tradīcija ar tuvākajām draudzenēm. Arī digitālai sarakstei nav ne vainas, ja tā palīdz uzturēt kontaktu, dalīties ikdienā un nepazaudēt vienam otru steidzīgajā dzīves ritmā. Laikam jau svarīgākais ir neaizmirst ik pa laikam uzrakstīt, vienalga, vai uz vēstuļpapīra, pastkartes vai telefona ekrānā.