"Kas cilvēkam vispār vajadzīgs? Nekas daudz - kaut kas salds, ko apēst, labs stāsts, ko pastāstīt, laiks un vieta, un lai vāzē būtu gladiolas, divi draugi un divas kalna virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz ko lūkoties. Un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt." /26.lpp./
Vizuālais noformējums grāmatai ir ārkārtīgi svarīgs un tas bija pirmais, kas mani piesaistīja izraēļu rakstnieka Meira Šaleva grāmatai "Balodis un zēns". Latviešu valodas izdevumam grāmatas noformējumam izmantota mākslinieces Gitas Treices glezna "Lielais pelēkais" un šis noformējums, manuprāt, ir izcili atbilstošs. Apskatījos citās valodās tulkoto izdevumu vākus un neviens tik ļoti nepiesaista manu skatienu kā latviešu izdevums. Lai kā mani piesaistīja vāks, šī bija reize, kad mani īsti neieinteresēja anotācija un pat dažas uz labu laimi atšķirtās un izlasītās rindkopas. Vairākas reizes gāju uz veikalu grāmatu cilāt un gāju atkal prom bez tās. Visbeidzot nospriedu, ka jāmēģina lasīt. Pirmkārt, neesmu neko daudz lasījusi no izraēļu autoriem un par Izraēlu. Otrkārt, aizvien sapņoju par savu skaisto grāmatu plauktu (khm sienu), kādreiz pašai savā miteklī, un šī grāmata noteikti tajā iederētos, pagriezta ar vāku uz ārpusi, nevis tikai iespiesta kā neizteiksmīga muguriņa starp daudzām citām, šī grāmata rotātu telpu kā maza glezna.
Es esmu tik laimīga, ka devu šai grāmatai iespēju ienākt manā dzīvē! Tā bija kā jaunas pasaules atklāšana, skaista, aizkustinoša un bagātīgi aprakstoša, maģiski ievilka Izraēlā un ebreju kultūrā jau no pirmās lappuses. Nudien, mēģināt kaut ko izlasīt, iejusties un saprast no rindkopas kaut kur vidū vai beigu daļā, nav iespējams. Jālasa no pirmās līdz pēdējai lappusei.
Galvenais stāstītājs ir vīrietis jau krietni pāri jaunībai, bet vēl spēka gados, Jaīrs. Autors savij mūsdienas un Izraēlas 1948.gada Neatkarības kara laiku, iznes lasītāju cauri vairākiem mīlas stāstiem, vairāku ģimeņu vēsturei, Izraēlas valsts vēsturei un ebreju kultūrai, vienlaikus iepazīstinot ar pasta baložiem un visu, kas ar tiem saistīts. Pārmaiņus stāsts pārslēdzas no Jaīra uz pagātni, uz citiem, šķietami ar Jaīru nesaistītiem, cilvēkiem. Mazulis un meitene plaucē savu mīlestību cauri aizrautībai pret pasta baložiem. Ak, un cik skaisti galu galā šie stāsti savijas kopā! Nemaitāšu lasīšanas prieku un neko vairāk neatklāšu, vien to, ka abi vairākus gadu desmitus šķirtie stāsti skaidri savijas kopā tikai pašās beigās.
Man personīgi ļoti interesanta šķita stāsta līnija par Jaīra māju, tās atrašanu un pārbūvi, par to, ka vīrietim vajag savu telpu, ka sieviete (ne tikai Jaīra sieva, bet arī plašākā nozīmē tā visbiežāk ir) kopīgo mājokli ir padarījusi ērtu un tīkamu tikai sev un vīrietim tajā nav vietas. Māju sajūtas un māju meklēšana, savas vietas meklēšana un atrašana, tās nozīme, manuprāt, ir ļoti interesants elements, ja autors to raksta par ebreju. Tas ir kaut kas vairāk un dziļāks, simboliskāks par vienkāršu vīrieša nebūšanu pašam savā ādā, ja neesi īsti savas dzīves noteicējs.
Jaīra stāstījums nav vienmērīgs un laikā lineārs, viņš it kā sarunājas ar māti, kura jau ir mirusi, atceras, kā viņi kaut ko runājuši, ieskatās arī tajā, kas vēl tikai notiks, ielec nākotnē, kas nolasās kā tagadne taču arī tas, kas attiecīgi ir pagātne, ir nolasāma kā tagadne. Proti, stāstītājs savā lec pa laikiem turp un atpakaļ, šķietami radot lielu haosu, taču tas tomēr nesarežģī lasītajam uztveri.
Ļoti interesanti šķita arī kā Šalevs aprakstījis ebreju dažādību ticībā, uzvedībā, uzskatos - to nosaka gan izcelsme, gan audzināšana un dzīves laikā gūtā pieredze. Tik ļoti dažādi ir ebreji, kas iebrauc no ASV un vācu izcelsmes ebreji. Visam vēl klāt mazās filozofiskās ieskaņas par vīriešiem un sievietēm, par dzīvi, draudzību, novecošanu. Jā, par daudz ko varētu teikt, ka tur ir aizspriedumaini uzskati, ierobežojoši stereotipi un tamlīdzīgi. Vienlaikus tur apakšā slēpjas tūkstošiem gadu sens viedums un tradīcijas.
""Tas nav tik viegli," es skaidroju. "Manā vecumā vairs nemēdz atrast jaunus draugus." Un piebildu, ka iedraudzēties ar vīrieti ir daudz grūtāk nekā iedraudzēties ar sievieti, jo ar sievietēm "tu vari pa priekšu sūtīt savu ķermeni, izkārt viņas acu priekšā kā uz veļas auklas. Taču pie vīriešiem tev jānāk ar visu saprātu un sirdi."" / 279.lpp./
Šo grāmatu noteikti var izmantot kā ātro ceļvedi Izraēlā un ebreju kultūrā, kā īso ieskatu, kas iekārdina pēc vēl. Kāpēc tikai iekārdina, nevis paskaidro un iemāca? Tāpēc, ka ļoti pietrūka zemsvītras skaidrojumu dažādiem vārdiem, kas saistīti ar jūdaismu un ebrejiem, piemēram, kad pieminēts kāds, pēc visa spriežot, ticīgo ebreju apģērbs, bet nav paskaidrots, ko nozīmē tas, ka cilvēks tādu ikdienā ģērbj. Visu laiku prasās pie rokas interneta meklētājs. Savukārt šāda meklēšana var izraut lasītāju ārā no gara un laika, no noskaņas, draud traucēt sajust Meira Šaleva raidīto mīlestību pret saviem tēliem, pret tautu, pret valsti. Un ebreju humors, cik man sanācis ar to sastapties, ir vienkārši apburošs!
"Stāsts, savs stūrītis un gaiss, un mīlestība, un divas pakalnu virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz kuru skatīties, un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt. Vai saproti, kas katram cilvēkam ir nepieciešams, Jaīr?" /332.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru