Emigranti un emigrācija; "Izraidītie" un "Dzimtenīte"

Marts un pavasaris man sācies ar emigrācijas tematiku. Pati prom vēlreiz netaisos, bet dodos kultūras virzienā. Jau janvārī biju paņēmusi biļetes uz lietuviešu režisora darbu "Izraidītie" Dailes teātrī. 2.martā bija beidzot pienākusi lielā teātra diena.

Tas notika pirms padsmit gadiem. Toreiz Ņujorkā vēl stāvēja Dvīņu torņi, bet princese Diāna jau bija gājusi bojā. Toreiz Bens bija ļoti laimīgs un perspektīvs.

Lipīgi, smirdīgi, šķībi, greizi un apdulluši no garā ceļa, bariņš emigrantu ierodas Londonā - apsolītajā zemē. Taču šī ir cita pasaule - kastēs zem Vaterlo tilta, bez mājām un draugiem. Un dzīve nav nekāds fiction, kur visu var izdaiļot.

Piecas izrādes stundas ar diviem starpbrīžiem pagāja vienā mirklī. Mazliet tik grūti nosēdēt, jo sēdvietas bija nedaudz sānis no skatuves, līdz ar to galva visu laiku jātur puspagriezienā. Neko daudz neteikšu par izrādes saturu - gana daudz kritiķi un ne tikai jau par to ir izteikušies. Normunds Naumanis Kultūras dienā bija skarbi kritizējis izrādi, jo īpaši par to, ka Latvijas publikai brīžiem nav līdz galam saprotami adaptēts tas, kas pašsaprotams lietuvietim. 

Manuprāt, galvenais ir izrādes kopējā noskaņa un skatītāja emocijas, nevis atsevišķi puzles gabaliņi. Galu galā skatītājs uztver visu kopumu, nevis izķidā pa sastāvdaļām. Spriedums man viens - tā pa īstam izrādi var saprast tie, kuri paši reiz sevi izraidījuši. Neatkarīgi no tā, vai jau atgriezušies pavisam, vai aizvien tikai reizumis Latvijā ciemojas. 

Marts iesācies ar emigrācijas tematu arī tamdēļ, ka uzreiz nākamajā dienā, 3.martā, divās stundās izlasīju cauri Andras Manfeldes stāstu "Dzimtenīte". Skarbs vēstījums, kas sākas 2004.gadā ar trīs Latvijas mazpilsētas sieviešu braucienu autobusā uz Londonu. 

Izrādās, ka Skotijas zivju fabrika nav tepat aiz stūra Londonā, bet vēl labs gabals ceļojams tālāk. Ikvienam, kas pārtikas produktu ārzemju fabrikās pastrādājis, būs zināms tas mirklis, kad atslēdz visas saprātīgās domas un ieslēdz tikai izdzīvošana instinktu.Katram aizceļojušajam mērķis savs - vienam bērni un kredīti, citam vienkārša cilvēka cienīga dzīve ārpus daba laika. Visciešāk man iespiedies atmiņā, ka katram emigrantam iestājas spīguļu periods. Savukārt no izrādes man tuvs šķita fragments par ambīcijām. Jautājums, vai labāk ir strādāt suņa darbu un dzīvot kā cilvēkam vai dzīvot kā sunim ar ambīciju uz cilvēka dzīvi. Vau vau! 

Teātra un grāmatas iespaidā apdomāju arī savu pieredzi Lielbritānijā pirms pāris gadiem. Manas ambīcijas atveda mani atpakaļ uz Latviju un lika cīnīties, lai nonāktu tur, kur esmu pašlaik, un nākotnē tiektos vel tālāk. Varbūt man bija paveicies, bet varbūt vairumam cilvēku patiešām bija tā, kā apraksta cienījamais režisors un rakstniece. Bija brīži, kad atslēdzu apziņu, jo "tā vajag". Taču biežāk es tomēr domāju - ko es te daru, kādas izredzes man sola nākotne starp svešiem cilvēkiem, uz svešas augsnes? Kāpēc man tas bija vajadzīgs? Tagad zinu, ka šī pieredze bijusi viena no līdz šim vērtīgākajām tieši dzīves un savu mērķu, kā arī spēju apzināšanās nozīmē.

Man gan šķiet, ka gan "Izraidītajos", gan "Dzimtenītē" krāsas ir nedaudz sabiezinātas. No otras puses - labāk ir parādīt pieredzi pārspīlētā veidā, nekā izraibināt to smaržīgām rozēm. Man patīk, ka latviešu rakstnieki spēj aiznest auditorijai pieredzi, kura nebūt nav vēlama visiem. Dažus tā spēj salauzt, dažus aizstumt prom no dzimtenes pavisam un uz visiem laikiem. Šiem cilvēkiem varbūt labāk izlasīt grāmatā, nekā piedzīvot pašiem. Es gan aizvien saglabāju arī tēzi par tiem cilvēkiem, kuri labāk, lai paliek tur kurp aizbraukuši un sēž uz britu pabalstiem, nekā nodzeras tepat Latvijā.