Juris Kronbergs "Laika bikses"

Kaut kā esmu aizkavējusies ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta grāmatu apguvi. Līdz janvāra beigām jāaizpilda anketa par izlasīto un tāpēc steidzu izlasīt to, kas jau sen nopirkts gaida plauktā lasīšanu. Manā sarakstā lasāms bija Jura Kornberga dzejoļu krājums "Laika bikses", ko BJVŽ iesaka lasītājiem vecumā no 15 gadiem. Ilustrāciju autore mums ar dēlu jau zināmā Anete Melece (piemēram, viņas grāmata "Kiosks"). Jura Kronberga dzejoļu krājums izdots 2019.gadā, bet ieņem trešo vietu starp izdevniecības "Liels un mazs" 2020.gadā populārākajām grāmatām. Tajā Laiks apskatīts visai plašā redzējumā - kā kaut kas dzīvs, bet nemainīgi pastāvošs, ar ieradumiem, ar īpatnībām, bet negaistošs.

Lelde Jauja "Vīrs, bērni un pieci randiņi"

"Novēroto vīriešu reakciju var iedalīt trīs tipos: pirmie lecas pretī, reti novērojams ir otrais tips - tie atbild ar samierinošu joku, bet pārsvarā redzu trešo tipu, kas ielien savā gliemežvākā un tur pārlaiž vētru ūdensglāzē. Kirils pats uzskata, ka ir otrais tips, dažreiz viņš reaģē kā pirmais, bet lielākoties ir trešais. Sievas zāģētājas nekādos tipos nedalās, var izmērīt tikai zāģēšanas intensitāti."

Pēc nopietna un piņķerīga Italo Kalvino romāna "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" man ļoti gribējās kaut ko vieglu, humoristisku un mazliet dzīvei pietuvinātu. Tādu lasāmvielu atradu jaunās autores Leldes Jaujas debijā "Vīrs, bērni un pieci randiņi". Papīra formātā šī grāmata ietērpta rozā vāciņos un jau labi liek noprast, kas gaidāms aiz tiem. Man ir grāmatas elektroniskā versija un mazliet pat nožēloju, ka rozā krāšņums man iet secen. Tieši rozā vāka dēļ ņēmu grāmatu rokās bez liekām ilūzijām par dziļu dzīves filozofiju, bet ar lielu vēlmi "atlaist smadzenes". Tas arī patiesi izdevās. Sievišķīgais romāns ir tik ievelkošs, ka neļauj aiziet gulēt, pat, ja esi iedzēris miega tabletīti un grāmatu paņēmis rokās tikai, lai sagaidītu, kad tā iedarbosies.

Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā"

Kā dāvana svētkos pie manis atceļoja pavisam neliela grāmatiņa mīkstos vākos - Zigmunds Bekmanis "Apkārt pasaulei blusas mugurā". Autors pats ir žurnālists, dzejnieks un aizrautīgs ceļotājs. Savukārt no tā, ka vakaros meitai jāstāsta pasakas, tapusi šī pasaka par mazas meitenes neparastu ceļojumu. Piecus gadus vecā Sonora kopā ar ģimenes mīlules, suņa Heidi, atnesto blusu dodas neticamā piedzīvojumā. Blusa savos kamiešos aiznes meiteni uz Mēnesi, tālāk uz tuksnesi Ziemeļamerikā, aizceļo kuģī uz Antarktīdu pētīt pingvīnus, pēc tam viņas nokļūst Austrālijā, kur vietējo latviešu kopiena palīdz meitenei doties ceļā atpakaļ uz Latviju. Taču galu galā nav īsti skaidrs, vai tas bijis patiess ceļojums, vai apbrīnojami ticams sapnis.

Šis stāsts patiešām atgādina tos, kurus saviem bērniem izdomā vecāki, iepinot dažādus īstus faktus (piemēram, par dažādiem pingvīnu veidiem un to sugas nosaukuma izcelšanos), pašu bērnu personību un pievienojot mazliet pasaku motīva. Tieši tamdēļ nav vērts domās piesieties tam, ka mistiskā veidā jebkur pasaulē saprot piecgadīgā bērna dzimto latviešu valodu, bet par personificēto maģisko blusu vispār nerunāsim. Varbūt tieši tamdēļ gribas nedaudz paraukt pieri par neiespējamo, ja grāmatā ir ielikts iekšā tik daudz no tā, kas patiešām ir īsts un patiess. 

Kopumā lieliska vakara pasaciņa naskam jaunajam lasītājam vai ieinteresētam mazākam klausītājam. Burti gana lieli, lai bērns lasītu pats. Sējumiņš gana mazs, lai būtu ērti paķerams līdzi vai gluži vienkārši patīkami iegultos ne tikai pieauguša cilvēka rokās bet arī mazākās plaukstiņās. Starp citu, ilustrācijas grāmatai tapušas ar Jūrmalas Mākslas skolas audzēkņu palīdzību, skolotāju Katrīnas Eihes un Gundegas Muzikantes vadībā.

Lina Žutaute "Monstropēdija kopā ar Kiku Miku"

Mums mājās ir gandrīz visas Lietuviešu autores Linas Žutautes (Lina Žutautė) grāmatas par meitenīti Kiku Miku un viņas dažādajiem piedzīvojumiem. Šoreiz Ziemassvētkos rūķis dēlam iedāvināja jaunāko latviešu valodā tulkoto grāmatu "Monstropēdija kopā ar Kiku Miku". Stāstā par Kikas Mikas dzimšanas dienu ciemos ieradās arī briesmoņi jeb monstri un meitene ļoti priecājās. Enciklopēdijā monstru temats izvērsts krietni plašāk, skaidrojot, kā briesmoņi rodas, ko ēd, kā izskatās, kur dzīvo un ko viņi vispār grib no cilvēkiem. 

Būtībā, ja bērnam ir fāze, kurā viņš baidās no nesaprotamām lietām, izdomā dažādus briesmoņus un baisuļus, tad šī grāmata ir lielisks veids, kā tolerēt šo fāzi bērna dzīvē.  Turklāt tolerēšana notiek, nevis, noliedzot briesmoņu eksistenci, bet gan apstiprinot monstru vietu fantāzijā un pasaulē. Arī tad, ja baidīšanās posms nav aktualitāte bērna dzīvē, lasāmviela ir izklaidējoša. Mums kopā patika arī grāmatas pēdējās lappusēs atrodamie loģikas uzdevumi. Izrādās, ka tētis mūsu mājās par monstriem ir zinošākais vai loģiskāk spriest spējīgais (atbilstoši grāmatas loģikai, protams).

Italo Kalvino "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"

"Es tik labi esmu iemācījies nelasīt, ka nelasu pat to, kas acu priekšā pagadās nejauši. Tas nav viegli: lasīt mums iemāca jau bērnībā, un visu mūžu mēs vergojam visam rakstītajam, ko mums liek priekšā. Sākumā arī man bija grūti iemācīties nelasīt, taču tagad tas nāk dabiski. Galvenais ir neatteikties skatīties uz rakstītiem vārdiem, taisni otrādi - vajag uz tiem skatīties tik cieši, ka tie pazūd." /54.lpp./

Šis bija viens garš ceļojums no 2020. gada iekšā 2021. gadā. Ja Rīgā būtu sniega kupenas, varētu iedomāties, ka brien par nepārskatāmu, neiebristu baltumu, meklējot ceļu vai virzienu. Itāļu rakstnieks Italo Kalvīno tulkotājas Daces Meieres pārcēlumā ar grāmatu "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" izvazāja mani kā lasītāju aiz deguna desmit atsevišķos tekstuālos piedzīvojumos un vienā filozofiskā pārspriedumā par rakstīšanas un lasīšanas būtību. Ar šo grāmatu noslēdzu vienu 2020. gada apņemšanos - Latvijas Literatūras gada balvas nominantu saraksta apguvi. 

Grigorijs Služiteļs "Savēlija dienas"

Ja ir laiks, tad krievu aktiera Grigorija Služiteļa debija literatūrā, grāmata "Savēlija dienas" ir tā, ko var izlasīt vienā dienā no vāka līdz vākam. Pēdējos gados ļoti ierasti šķita, ka stāstījums tiek izvērsts no bērna skatupunkta, taču te būs vēl kas interesantāks - kaķa redzējums. Turklāt Grigorija Služiteļa radītais kaķis Savēlijs nav nekāds parastais kaķis, bet gan ar redzi agri apveltīts, ļoti inteliģents un erudīts ņaudētājs. Literārais darbs ieguvis vairākas prēmijas Krievijā un latviešu lasītāju ieved, manuprāt, ļoti tipiskā inteliģentas krievu literatūras paraugā. Tajā ir lēni vērojumi un plūdenas ainavu maiņas, te ir dzīves rimtums un arī kūleņaini piedzīvojumi. Mazliet no visa, no ikdienas, no Maskavas pilsētas, no kaķiem un no cilvēkiem.

"Tikmēr kokiem nobira lapas. Pilsētu savā varā pārņēma aukstā gaisa frontes. Vitjuša ņēma mani uz rokām un pienesa pie loga. Es viņam jautāju, kur palikušas lapas, un viņš man izsmeļoši to izskaidroja. Stundām vēroju lielo papeli, skaitīju zaros vēl aizķērušās lapiņas. Pēdējā tricinājās tik bezcerīgi, tik izmisīgi. Tad vējš norāva arī to un aiznesa aiz Morozovu nabagmājas, uz Jauzas pusi. Iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaļumu. Nebija dzirdama pat mašīnu rūkoņa. Bet tad no augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi. Man šķita, ka arī visiem mājiniekiem saskaņā ar gadskārtu cikla pārmaiņām vajadzētu kļūt citādiem. Nezinu, kādiem, bet citādiem. Tomēr neviens neko pat nepamanīja. Tikai nocēla no antresola ziemas mēteli, vējjakas un cepures, bet viss cits palika kā bijis. Noplēšamais kalendārs pie sienas strauji kritās svarā un pavisam izkāmēja." /63.lpp./

Keitija Vīdemane un Dženifere Z. Pekstone "Laipni lūgti muzejā: Anatomicum"

Zināmā mērā es izpildu parādu pati sevi - beidzot izlasu enciklopēdijas, kas mūsu mājās dzīvo jau kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem. Lai arī manam bērnam grāmatu sērija "Laipni lūgti muzejā" vēl nav īsti pa uztverei, pērn lūdzu omēm Ziemassvētkos dāvināt tieši šīs grāmatas. Esmu jau guvusi mācību, kad kaut ko, manuprāt, informatīvi vērtīgu nenopērku, jo šķiet dēla vecumam vēl neatbilstoši, bet, kad vajadzīgs un atbilstošs, grāmata vairs nav nopērkama. 

Jau rakstīju par sērijas grāmatām "Laipni lūgti muzejā: Dinosaurium" un "Laipni lūgti muzejā: Animalium". Šoreiz kārta rakstīt par ceļojumu cilvēka ķermenī. Viena no grāmatas "Laipni lūgti muzejā: Anatomicum" autorēm ir ārkārtīgi talantīga un prasmīga amerikāņu māksliniece un tetovējumu veidotāja Keitija Vīdemane (Katy Wiedemann). Viņa īpaši specializējas uz cilvēka anatomijas attēlošanu mākslā. Medicīnas un mākslas sastapšanās vietnē iespējams apskatīt dažus viņas mākslas darbus. Savukārt otra autore Dženifere Z. Pekstone (Jennifer Z Paxton) ir zinātniece, bioloģe, pasniedzēja Oksfordas universitātē. Abas kopā viņas izveidojušas aizraujošu ceļojumu cilvēka ķermenī visos tā slāņos.

Dženija Brūma un Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Animalium"

Muzejs, kas vienmēr atvērts. Tā tiek pozicionēta lielo enciklopēdiju sērija "Laipni lūgti muzejā". Un cik trāpīgi tas ir šajā laikā, kad uz trīs nedēļām aizvērti arī muzeji un bibliotēkas! Par dinozauru enciklopēdiju šajā sērijā jau rakstīju. Šoreiz īss ieskats enciklopēdijā par dzīvniekiem. 

Divas britu autores - ilustratore Keitija Skota (Katie Scott) un tekstu autore Dženija Brūma (Jenny Broom) - radījušas patiesi krāšņu dzīvnieku pasauli. Tūlīt, jau grāmatu atverot, ir milzīgs dzīvnieku valstības koks (attēlu ievietoju zemāk), kas man īpaši patika, jo palīdz saskatīt dzīvnieku radniecību un kopsakarības, kā arī vienā atvērumā, saglabājot visa dzīvā vienotības principu, parāda dzīvās dabas daudzveidību. Tālāk neliels ievads un tad jau apskatīti dažādu dzīvnieku veidi un dzīves vides. Lasītājs var paviesoties arktiskajā tundrā, mežos, koraļļu rifos, tuksnešos, piekrastes ūdeņos un tropu lietus mežos. 

Silvija Brice "Baigās piezīmes"

“Rādās, ka būs lietus. Mēs ar riteni rāpojām pretī rietumvējam kā ienaidnieka špijoni, tā nav nekāda braukšana, un vispār – liedagā pilns kā tramvajā, uz 10 km veseli divi cilvēki un taisni tur, kur man jābrauc. Viss. Eju vārīt kafiju.” /116.lpp./

Ražīgās tulkotājas Silvijas Brices pašas sarakstīto grāmatu "Baigās piezīmes" nopirku pati jau pirmajā dienā, kad tas e-veikalā bija izdarāms. Varētu jau pagaidīt, kas Ziemassvētkos būs sadāvināts un paciesties, varbūt kādu dāvanu karti iztērēt jau nākamajā gadā. Bet ne taču! Izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka Facebook ierakstīja, ka šai grāmatai tirāža tikai 800 eksemplāri - komentāros sarosījās grāmatu dižlasītāji un šīs grāmatas dižgribētāji. Sagaidu arī es grāmatu e-veikalā iesēžamies, pāris viegli peles klikšķi un lasāmais jau ir ceļā pie manis. 

Skaista acīm, patīkama arī pirkstiem, tā vien gribas taustīties ap reljefo ākstu un iespiesto nosaukumu, bet pasargdies tik ar netīriem knaģiem nogramstīties, viss skaistums vējā! Balts vāks tomēr prasa savu etiķeti lietošanā. Mandarīnus ēst pie šīs grāmatas nesanāks viss, bet kafiju padzert ar Silvijas Brices kundzi gan mierīgi. Es, starp citu, vienā piektdienā arī nopirku brīnišķīgu jaunu kafijkrūzi. Divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka piektdienā drīkst un tāpēc, ka man tāda vijumiem izgreznota kafijkrūze šķita ļoti atbilstoša grāmatai, ko tobrīd lasīju un uztvēru kā kafijtases sarunu ar autori.

Bērnu grāmatas Ziemassvētku un sniega gaidīšanai

Jau mazliet ieskicēju kā mums ir ar tām grāmatām mājās pirms Ziemassvētkiem, kad rakstīju par somu rakstnieka Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecītis". Šī mūsu mājās ir jaunākā Ziemassvētku noskaņas grāmata un vēlreiz par to plaši nerakstīšu. Šī ir Ziemassvētku vecīša dzīvi, ikdienu un darbu plaši skaidrojoša grāmata, bet jo īpaši dēlam patīk, ka Ziemassvētku vecītim ir, citēju: "Lidmašīna, ko rūķi paši vada". Un vēl no šīs grāmatas ksaidrs, ka vecītim ir ļoti daudz darba, visu gadu jāstrādā un jāstrādā, bet rūķi visu redz un novēro. Taču nolēmu salikt vienā ierakstā visas pirmssvētku grāmatas, kas mūsu mājās dzīvo jau no iepriekšējiem gadiem un tiek sezonāli izliktas priekšplānā svētku noskaņas radīšanai.

Viktorija E. Švāba "Ļaunestība"

Pilns ar miroņiem, kuri staigā apkārt un dara ne pārāk patīkamas lietas. Nē, tā nav kāda zombiju filma vai seriāls, arī pasaule pēc dzīvo miroņu apokalipses ne. Tā ir ārkārtīgi izklaidējoša un morāli atslābinoša grāmata, kuras sižeta darbība varētu notikt arī šodien un tagad. Izdevniecības "Prometejs" pārstāvis tieši tā to man arī pozicionēja - smadzeņu atslodzei. Vāks man patika, pret prāta atpūtu man arī nekas nebija, tad nu ņēmu pretī un lecu iekšā stāstā ātrāk nekā biju plānojusi. Vēl nelasījušie noteikti šīs grāmatas vāku varētu novērtēt estētisku apsvērumu vadīti. Savukārt tie, kuri sāk lasīt, jau pirmajās lappusēs uzzina, vāka ilustrācijas dziļāko simbolismu un saistību ar vienu no galvenajiem tēliem.

"Dažs varēja nodēvēties par varoni un staigāt apkārt, atņemdams dučiem dzīvību. Kādam citam varēja uzspiest ļaundara zīmogu par to, ka viņš tiecas pirmo apturēt. Ne mazums cilvēku bija briesmoņi, un daudzi briesmoņi labi pieprata tēlot cilvēkus." 272.lpp.

V. E. Švāba zināma kā pusaudžu auditorijai rakstoša autore, viņas darbi tiek plaši tulkoti un iekļūst dažādos bestselleru sarakstos, bet "Ļaunestība" ("Vicious") ir viņas pirmā grāmata pieaugušajiem. Lai arī ik pa laikam roka pastiepjas pēc fantāzijas žanra darbiem, neuzskatu sevi par zinātāju vai īstenu cienītāju šajā virzienā, arī jauniešu kategorijā vairs neiekļaujos, tāpēc ar Švābu iepazīšos pirmo reizi. Bet, izlasījusi grāmatu, secinu, ka šī grāmata pilnīgi mierīgi var nonākt arī vidusskolas vecuma jauniešu rokās. Nekā TIK traka tur nebija.