piektdiena, 2021. gada 8. janvāris

Lelde Jauja "Vīrs, bērni un pieci randiņi"

"Novēroto vīriešu reakciju var iedalīt trīs tipos: pirmie lecas pretī, reti novērojams ir otrais tips - tie atbild ar samierinošu joku, bet pārsvarā redzu trešo tipu, kas ielien savā gliemežvākā un tur pārlaiž vētru ūdensglāzē. Kirils pats uzskata, ka ir otrais tips, dažreiz viņš reaģē kā pirmais, bet lielākoties ir trešais. Sievas zāģētājas nekādos tipos nedalās, var izmērīt tikai zāģēšanas intensitāti."

Pēc nopietna un piņķerīga Italo Kalvino romāna "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" man ļoti gribējās kaut ko vieglu, humoristisku un mazliet dzīvei pietuvinātu. Tādu lasāmvielu atradu jaunās autores Leldes Jaujas debijā "Vīrs, bērni un pieci randiņi". Papīra formātā šī grāmata ietērpta rozā vāciņos un jau labi liek noprast, kas gaidāms aiz tiem. Man ir grāmatas elektroniskā versija un mazliet pat nožēloju, ka rozā krāšņums man iet secen. Tieši rozā vāka dēļ ņēmu grāmatu rokās bez liekām ilūzijām par dziļu dzīves filozofiju, bet ar lielu vēlmi "atlaist smadzenes". Tas arī patiesi izdevās. Sievišķīgais romāns ir tik ievelkošs, ka neļauj aiziet gulēt, pat, ja esi iedzēris miega tabletīti un grāmatu paņēmis rokās tikai, lai sagaidītu, kad tā iedarbosies.

Ap trīsdesmit gadus vecā Rigonda vairs nespēj izturēt savu vīru un jaunā plānotāja pēdējos datumos ieraksta, ka jāpieņem lēmums. Patiesībā Rigonda "besījas" no diezgan labas dzīves, kurā problēmas sameklē pati. Viņa interesējas par apkārtējo dzīvi jeb, kā saka vīrs, par tenkām. Un viņu kaitina, ka vīrs tādām lietām nepievērš uzmanību. Meitas viņai mīļas, bet tomēr mātes loma nebūt nav tāda, kā izsapņots un temperamentīgie bērni liek vienu otru reizi nodomāt, ka dabas sauciens piepildīt dzemdi bijis baigais "apčakars". Kas meklē problēmas, tas arī atrod. Turklāt atrodas arī dažādi amizanti piedzīvojumi, kas soli pa solim gada garumā liek Rigondai pārskatīt savu kaitinošo dzīvi. Pārskatījusi un pārdomājusi viņa visu ir tiktāl, ka gada beigās vairs neatceras, par ko bija jāpieņem lēmums pierakstītajā datumā.

Grūti nesavilkt kaut kādas paralēles savā un Rigondas dzīvē, ja es un šis literārais tēls esam vienā vecumā un abas nedzīvojam nebūt ne tik sliktu dzīvi. Arī daža laba banalitāte par tik atšķirīgajām sievietēm un vīriešiem aizslīd garām bez jebkādas aizķeršanās un mēreni uzjautrina. Paldies, ak autorei izdevies iztikt bez "sievietes no Venēras, vīrieši no Marsa" salīdzinājuma pieminēšanas! Tad gan es laikam piktotos. Valoda ir dzīvīga un raita, nekā pārāk samākslota, sadomāta vai šķietami nereāla. Parasta dzīve. Kuram tad negadās aizrīties ar taukiem, kuros slidinies kā niere un sadusmoties pašam par savu neveiklību, bet meklēt vainu tajos, kas nieres tauku trauku saviļņojuši?

Kā debija lielisks darbs. Turklāt labi palīdz pamukt no šķietami pelēkās ikdienas, pašam lasītājam neriskējot ne ar ko citu kā vien lasīšanai iztērēto laiku un nosēdētu dibenu, to darot. Ne par saldu, ne par samākslotu, bet vienlaikus ar asumiņu pret tēliem. Redzēsim, kurā virzienā Lelde Jauja ies ar saviem nākamajiem rakstu darbiem.





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana