Pirms septiņiem gadiem lasīju Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība" un toreiz rakstīju, ka ļoti gribētu būt kādā literatūras mīļotāju klubiņā. Tagad es tādā esmu un ik pa laikam lasu kaut ko tematisku. Šoreiz temats bija ēdiens nosaukumā. Vēl nelasīto grāmatu kolonnā neko atbilstošu neatradu, uz bibliotēku iet nebija laika un pirkt kaut ko jaunu arī negribējās (es jau tā visus novembra grāmatu pirkumus attaisnoju ar Ziemassvētku dāvanas pirkšanu sev pašai). Te nu parakājos atmiņas apcirkņos un, apbruņojusi mammu vāka fotogrāfiju, nosūtīju viņu parakāties kastēs manā grāmatu noliktavā. Ar tikpat lielu aizrautību kā pirmo reizi izlasīju vēlreiz "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība". Un esmu tikpat pozitīvi iespaidota kā pirmajā reizē.
Darbības vieta un laiks, kā arī varoņi, ir nemainīgi - tikko beidzies Otrais pasaules karš, rakstniece Džuljeta Aštone meklē iedvesmu jaunai grāmatai un viņai uzraksta kāds Dosijs Adamss no Gērnsijas. Pie Dosija nejauši nonākusi kādreiz Džuljetai piederējusi Čārlza Lema (Charles Lamb) grāmata. Nejauši aizsākusies sarakste iepazīstina ar savdabīgu literatūras biedrību un cilvēkiem tajā.
Šajā lasīšanas reizē es grāmatā lielāku uzmanību pievērsu gan atmiņām par to, kā vācieši ieņēma Normandiju, kāds bija kara laiks Gērnsijā un dažu tēlu atmiņām par spaidu darbu nometnēm. Romāns vēstulēs, kas atklāj daudz vairāk nekā sākumā varētu gaidīt. Gan man piederošā grāmata ar sievietes portretu uz vāka, gan šogad atkal izdotais variants ar 2018.gadā tapušas šāda paša nosaukuma filmas varoņiem uz vāka, manuprāt, mānīgi sola pavieglu romāniņu, kas aizraus nogarlaikojušās mājsaimnieces. Tā nav!
Šajā grāmatā ir daudz kas vairāk par vietām, iespējams, paredzamu mīlas saišu veidošanos. Šis ir arī vēl viens skatījums uz Otro pasaules karu, uz traumu, ko tas atstāja, uz to, ka karš nebeidzas nekad, kamēr vien ir dzīvi cilvēki, kas karu piedzīvojuši. Šajā grāmatā ir arī par mīlestību pret grāmatām, kas man ļoti tuvs temats (ne velti tieši lielas grāmatu mīlestības dēļ, šajā darbā pajūk kādas attiecības). Redz, ar citu lasīšanas pieredzi un domu bagāžu, otro reizi lasot grāmatu, var ieraudzīt pavisam ko citu. Tas tikai apliecina, ka arī tādai grāmatai, kas pirmajā reizē riebusies vai nav izlasīta līdz galam, dažreiz vajag dot otru iespēju.
Arī pēc septiņiem gadiem šo grāmatu varu ieteikt lasīt, jo īpaši tiem, kam patīk vēsturiskā proza.
Man atkal pēc šīs grāmatas tik ļoti gribējās, kādu ar ko apmainīties ar īstām, roku rakstītām vēstulēm :)
AtbildētDzēst