Andrē Snaijs Magnasons "Laika lāde"

Andrē Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason) ir islandiešu rakstnieks, kura grāmatu “Laika lāde” (Tímakistan) ļoti silti ieteica grāmatu klubiņa biedrene Lilita. Pirms ķēros pie atsauksmes rakstīšanas, mazliet palasīju par autoru, un tikai tad sapratu, ka man mājās jau kādu laiku neizlasīta stāv arī viņa iepriekšējā grāmata “Zilās planētas stāsts”.

Iepazīstoties ar autora sabiedriskajām aktivitātēm, pārliecībām un literāro rokrakstu, kļūst skaidrs, ka “Laika lāde” ir brīdinājuma stāsts. Tomēr jāsaka godīgi, arī bez konteksta un priekšzināšanām šī pasaka–teiksma–fantāzijas romāns lasītājam ļoti skaidri pasaka – mēs paši pazudināsim savas mājas, ja vienmēr mēģināsim aizbēgt problēmām, nevis risināt tās.

Kristīne Ilziņa "Soļu skaitīšana"

Kristīnes Ilziņas mikroromāns “Soļu skaitīšana” manā soctīklu burbulī tika saslavēts jau no pirmajām
dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām. 

Sofija Šanfro un Amanda Šanfro "Žirafes sirds ir neparasti liela"

Somijas zviedru rakstniece Sofija Šanfro (Sofia Chanfreau) un viņas māsa ilustratore Amanda Šanfro (Amanda Chanfreau) radījušas fantastisku stāstu par ģimeni, mīlestību un spēju ikdienišķajā saskatīt neparasto "Žirafes sirds ir neparasti liela" (Giraffens hjärta är ovanligt stort). Grāmata saņēmusi visprestižāko grāmatniecības balvu Somijā "Finlandia Junior". Latviešu valodā to varam lasīt, jo no zviedru valodas grāmatu tulkojusi Inga Mežaraupe. 

Galvenajai stāsta varonei Vegai ir deviņi gadi un viņa kopā ar tēti dzīvo žirafes salā. Netālu dzīvo arī jautrais un bagātīgu iztēli apveltītais vectētiņš Hektors, taču māmiņas Vegai gan nav. Meitene neatceras savu mammu, pie vectētiņa ir apskatāma vien mammas bērnības fotogrāfija. Kādu dienu vienmēr gādīgais un uzmanīgais tētis kļūst aizmāršīgs, nevaļīgs un visā visumā sāk uzvesties dīvaini. Meitene saprot, ka vienīgais veids tēti glābt, ir sameklēt mammu.

"Viņš itin kā bija ļoti tālu, un tas ir dīvains veids, kā raksturot cilvēku, kurš sēž tev pretī pie ēdamgalda, bet labāku raksturojumu Vega nemācēja izdomāt. Ar katru dienu attālums starp viņiem palielinājās par vairākiem futbola laukumiem." /19.lpp./

Santa Irbe “Mazpilsētas meitenes”

Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns, daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā.

Stāsta centrā ir divas draudzenes, no kurām viena, stāsta balss, paliek anonīma, sevi atklājot vien ar iniciāļiem I.C. Abas vēlas kļūt par rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan domubiedres, gan konkurentes. Šīs attiecības ir kā spogulis, kurā labi parādās tīņu pasaules skatījuma pretrunas. Tur ir vēlme izcelties un vienlaikus iederēties, būt radošai un unikālai, bet arī saprastai un pieņemtai. Lasot, brīžiem rodas doma, ka varbūt draudzene Jana ir tikai galvenās varones iztēles auglis. Bet par to kādā brīdī sāka prātot arī pati I.C., tāpēc neesmu oriģināla ar šo prātojumu.

Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

“Reizēm, kad Cilvēks pieredz Dusmas, viss šķiet acīmredzams un vienkāršs. Dusmas ievieš kārtību, parāda pasauli ārkārtīgā pietuvinājumā, Dusmās atgriežas arī Skaidrās Redzēšanas Dāvana, kuras citos stāvokļos visnotaļ trūkst.” /38. lpp./

Jau pirms kāda laika izlasīju poļu autores Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) ekotrilleri (tā to mēdz dēvēt) "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" (Prowadź swój pług przez kości umarłych). Uz tā pamata tapusi teātra izrāde, visādi cilvēki jau izrunājušies par grāmatu un lasītāju atsauksmes ir diametrāli pretējas – no "gada labākā grāmata" līdz "riebās". Man bija izrakstīti vairāki citāti, bet atsauksme tā arī nebija tapusi. Kādā pelēkā dienā nolēmu, ka atsauksmei jātop. No vienas puses šai grāmatai ideāli piemērots pelēks novembris, līņāšana, gaismas trūkums, jo kopējā grāmatas noskaņa ir tieši tāda – pelēka, drūma, neticība cilvēcei un cilvēciskajam. Vienlaikus laikam jābrīdina, ka cilvēkus ar pastiprinātu noslieci uz grūtsirdību pelēkajā rudens daļā šī grāmata, manuprāt, varētu darīt vēl drūmākus. Īsāk sakot, lemiet paši, bet man šķiet, ka Tokarčukas arkla stumšana piestāv pelēkam novembrim.

Golnāza Hašemzāde Bunde "Dabiska uzvedība"

"Kā tas bija noticis, ka attālums bija kļuvis par normu un  tuvība - par kaut ko aizliegtu? Provokāciju,kaut ko, kas paturams pie sevis. Nedrīkstēja izšķīst bērnā, padoties bērnam. Ļaut bērnam kļūt par augstāko un galveno." /118.lpp./

Irāņu izcelsmes zviedru rakstniece Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) latviešu valodā tulkota otro reizi. Pirmā grāmata "Tie bijām mēs" runā par etniskām saknēm, savukārt jaunākais darbs "Dabiska uzvedība" (Naturliga beteenden) pievēršas ģimenes mantojumam, kur etniskajam nav nozīmes un uzsvēruma. Svarīgas ir mātes un bērna attiecības. Sieviete, kura kā bērns nav izjutusi mātes mīlestību, pati kļūstot par māti var iet divus ceļus - turpināt pieredzēto vai darīt visu, lai būtu pilnīgs pretstats savai mātei. Taču visam pāri klāsies jautājums - kura būs dabiskā uzvedība un kura izvēlētā? Vai savu uzvedību mātes lomā maz iespējams izvēlēties?

Viljams Goldings "Mušu valdnieks"

"Pieaugušie visu zina, – teica Ruksis. – Un nebaidās no tumsas. Viņi kopā padzertu tēju un aprunātos. Un visu izspriestu." /120.lpp./

Ir grāmatas, kuras jālasa noteiktā vecumā. Viljama Goldinga (William Golding) "Mušu valdnieks" ("Lord of the Flies") varētu būt viena no tām. To vajadzētu lasīt pusaudžu gados vai agrā jaunībā — laikā, kad vēl tic, ka pasaule ir vienkārša, bet pieaugušie tikai bojā dzīvi ar saviem likumiem un ierobežojumiem. Varbūt ar šo grāmatu tad varētu iegūt apziņu, ka pieaugušie tomēr nav tik slikti un nevajadzīgi. Lasot "Mušu valdnieku" vecumā pēc trīsdesmit, sajūta ir cita, jo ir pieredze, kas iemācījusi - tumsa cilvēkā patiesībā nav nekāds izdomājums un sāc saskatīt tekstā arī politiku.

Goldings romānu "Mušu valdnieks" sarakstīja 1954. gadā. Tas bija laiks, kad cilvēce vēl tikai sāka apzināties Otrā pasaules kara traumas. Tajā var saskatīt arī britu koloniālisma ēnas jeb vēlmi "civilizēt mežoņus", kas šajā gadījumā ir daļa no bērniem. Galu galā, kas tad īsti ir civilizācija? Vai to rada tikai noteikumu kopums, ko var iznīcināt bailes un dusmas?

Mārīte Tabita Kalniņa "Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta"

Mārītes Tabitas Kalniņas debijas grāmata “Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta” ir sirsnīgs un dzīvespriecīgs atgādinājums par to, cik daudz vērtīga slēpjas aiz digitālo ekrānu robežām. Tā ir grāmata par bērnību, par īstu vasaru, par klātbūtni un attiecībām – ar dabu, ģimeni un sevi. Lasot, kļūst skaidrs, ka reizēm pietiek tikai pacelt acis, lai ieraudzītu, cik aizraujoša var būt pasaule tepat apkārt.

Džonatans Haids “Trauksmainā paaudze”

Kad lasīju Džonatana Haida (Jonathan Haidt) grāmatu “Trauksmainā paaudze” (The Anxious generation), pieķēru sevi, ka daru to ļoti lēni. Pat sajutos vainīga – kāpēc lasu pa vidu prozu, kāpēc nepabeidzu ātrāk? Bet tad sapratu – šī nav grāmata, ko “izraut cauri” prāta atslābumā. Tā ir grāmata, kur ik pa laikam jāapstājas. Jāapdomājas. Jāpalūkojas uz sevi, uz saviem bērniem, uz pasauli, kurā dzīvojam.

Lasot, ik pa brīdim nācās padomāt – vai es atpazīstu sevi, savu ikdienu, savus bērnus? Vai mana bērnu audzināšana ir cīņa vai komandas sports?

Kad ekrāns aizstāj dzīvi

Viens no spēcīgākajiem grāmatas uzstādījumiem – pieredze ekrānā nav vienlīdzīga ar pieredzi reālajā dzīvē. Bērnu smadzenes attīstās, gaidot noteiktus impulsus un situācijas, un tieši tāpēc digitālā mijiedarbība atstāj robu cilvēka personībā.

Dagmāra Kopštāla “Dienasgrāmata 1917–1923”

Par Mīlgrāvī dzīvojušās baltvācietes Dagmāras Kopštālas (1904-1978) atmiņām darbā “Dienasgrāmata 1917–1923” pirmoreiz dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, klausoties radio raidījumu “Mazā lasītava”. Toreiz biju ļoti iedvesmojusies no dzirdētā, nopirku grāmatu, taču tā palika stāvam plauktā. Nesen grāmatu klubā lasījām darbus par tematu "dienasgrāmata" un atkal atcerējos par šo izdevumu, uzmeklēju savā mājas bibliotēkā un beidzot ķēros pie lasīšanas.

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata aptver laiku no 1917. gada marta līdz 1923. gada martam, skatītu ar jaunas baltvācu meitenes acīm. Vidēju turīgā ģimenē dzimusi meitene, dzīvo Mīlgrāvī, mācās vācu ģimnāzijā pilsētas centrā, un viņas ierakstos caurvijas Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības tapšana. Grāmatā parādās baltvāciešu sabiedrības ierastās pulcēšanās vietas, svarīgie kultūras elementi, bet īpaši spilgti izceļas gaidas – gan prieks par vācu armijas ienākšanu Rīgā, gan apjukums un klusums brīdī, kad tiek proklamēta Latvijas Republika.

Elizabete Šteinkellnere un Anna Guzella “Papīra klavieres”

Austriešu rakstnieces Elizabetes Šteinkelleres (Elisabeth Steinkellner) un ilustratores Annas Guzellas (Anna Gusella) kopdarbs jauniešiem “Papīra klavieres” ("Papierklavier") ir grāmata, kas runā ne tikai ar tekstu, bet arī ar attēliem. Latviski to tulkojusi Signe Viška, dizainu pielāgojusi Ūna Laukmane – un vizuālais šeit patiešām ir tikpat svarīgs kā stāsts. Ne velti “Papīra klavieres” iekļautas arī 2024. gada “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” kolekcijā lasītājiem 15+ vecuma kategorijā.

Tas ir grafiskais romāns – formāts, kas, manuprāt, jauniešiem šķiet daudz pievilcīgāks par klasisku prozu. Stāsta centrā ir sešpadsmitgadīgā Maija, un darbs būtībā ir viņas dienasgrāmata ar mākslinieciskām skicēm. Dalīta istaba ar māsām, mamma, kas viena pati cenšas uzturēt ģimeni, darbs pēc skolas sulu bārā, naudas trūkums – te ir viss, kas varētu vēl vairāk apgrūtināt pusaudža jau tā ne pārāk viegli dzīvi. Un tomēr tas nav tikai stāsts par trūkumu, bet arī par to, kas ir - par draudzību, drosmi būt citādam un par ticību tam, ka arī mazajos apstākļos var atrast vietu savam talantam un balsij.