Gābriels Skots "avots. Vēstule par zvejnieku Markusu"

“Runāt - kāda gan vajadzība runāt? Ja cilvēki uz zemes runātu mazāk, tie noteikti tiktu daudz tālāk. Nav iespējams aizrunāties līdz laimei, runas nav nekas cits kā troksnis. Nu, runā taču ar govi un aitu, un tu saņemsi tikpat saprātīgu atbildi kā no lielākās daļas ļaužu…” /93.lpp./

Kad 2019. gadā latviešu valodā iznāca norvēģu rakstnieka Gābriela Skota (Gabriel Scott) darbs "avots. Vēstule par zvejnieku Markusu" (Kilden eller brevet om fiskeren Markus), izlasīju vien anotāciju un nodomāju, ka tas nav man. Un kāpēc gan lai būtu? Kaut kas par makšķerniekiem, laivām, pīckām, murdiem, pludiņiem, zivīm un Norvēģijas dabu. Kam gan man tas vajadzīgs un interesants? Kāpēc izlasīju tagad? Jo grāmatu kluba viešņa bija romāna tulkotāja Dace Deniņa un šo darbu viņa īpaši izcēla par tā valodas skaistumu. Es izlasīju un es sapratu, par ko to izcelt! 

Lorāns Gunels "Pamošanās"

"Lielie uzņēmumi jau sen bija sapratuši, ka spēlēšanās ar pamatinstinktiem, dziņām un bailēm ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā pārdot jebko. Tas ir tikpat vienkārši kā nospiest pogu, neizbēgami panākot gaidīto efektu. Nav viņu problēma, ja tas velk cilvēkus uz leju." /31.lpp./

Franču rakstnieks Lorāns Gunels (Laurent Gounelle) savā reālistiskajā distopijā "Pamošanās" (Le Réveil) atsviež lasītāju atpakaļ Covid ierobežojumu laikā. Lai arī grāmatā vēstīts, ka tā ir izdomājums un nekādi nav saistāma ar realitāti, man šķiet, ka šis apgalvojums ir pilnīgs bleķis. Grāmata franču valodā iznāca 2022. gadā un latviešu valodā tulkota apgādā Zvaigzne ABC izdota 2024. gada jūlijā. No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone.

"Kad cilvēkiem ļauj brīvi izvēlēties, tie sadara jebko..."/51.lpp./

Donna Tarta "Ciglītis"

"Ir grūti izlabot to, kas padarīts. Tāda izdevība nerodas bieži. Dažreiz var vienīgi gādāt, lai netiec pieķerts." /552.lpp./

Nav viegli 13 gadu vecumā pārdzīvot mātes zaudējumu, vēl jo grūtāk, ja tas notiek katastrofā, kurā pats esi nejauši izdzīvojis. Izdzīvojušā vainas sajūta ir nemitīgs pavadonis Teo Dekera dzīvē. Nejaušības viņam veļas cita pēc citas, taču ikkatra ir nozīmīga zēna, vēlāk jaunā vīrieša, tālākajai dzīvei. 

Ņujorka nav draudzīga vieta vientuļam bērnam, taču izrādās, ka vientuļš viņš var būt arī saulainā tuksnesī zem viena jumta ar paša miesīgu tēvu. Amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas (Donna Tart) romāns "Ciglītis" (The Goldfinch) ilgi plivinājies cauri grāmatmīļu grupiņām, jūsmināts un slavēts. Bibliotēkās garās rindās izstāvams. Arī es nu esmu izlasījusi un uzrakstījusi. Mans vienīgais iebildums - šī grāmata ir fiziski ļoti smaga, jo 768 lappuses ilgi rokās noturēt nav viegli. Taču tas viegli risināms, izvēloties grāmatu elektroniskā formā, turklāt papīra formātā grāmata šobrīd veikalos vēl būs jāpameklē. 

Zane Nuts "Džekpots"

Viens no vasaras lasīšanas izaicinājumiem pamudināja mani ielūkoties jau labi zināmās latviešu autores daiļradē. Man gan nebija iepriekš sanācis lasīt, ko sarakstījusi Zane Nuts, bet visam pienāk pirmā reize. Šoreiz manā redzeslokā "Džekpots". Būtībā it kā romāns jauniešiem par jauniešiem, bet arī es, kā pieaugušais, guvu visnotaļ atzīstamu devu izklaides. Man jau ir pilnīgi skaidrs, ko es darītu, ja pēkšņi laimētu loterijā miljonu eiro. Kā ar taviem mērķiem un fantāzijām pēkšņa laimesta gadījumā?

Andreass Šteinhēfels "Ja mans mēness būtu tava saule"

Cik personīgi jūs laižat caur sevi izlasītās grāmatas? Stāstus, ko tās nes sevī? Vai ļaujat pieskarties savai sirdij? Vai atstājat tikai prāta līmenī? Vai salīdzināt autora radīto stāstu ar savu dzīvi, pieredzi? Vai tomēr atstājat rakstīto prāta apziņas līmenī un dziļāk nelaižat? Vācu rakstnieks Andreass Šteihēfels (Andreas Steinhöfel) radījis grāmatu "Ja mans mēness būtu tava saule" (Wenn mein Mond deine Sonne wäre), ko grūti neizlaist caur sirdi. 

Maniem bērniem nav vectēva, man arī īsti nav bijis. Taču jebkura radinieka ilgstoši sniegtās drošības sajūtas zaudējums ir sāpīgs. Ar to jātiek galā. Un grūti pat spriest, kas būtu un ir vieglāk - tikt galā ar pēkšņu zaudējumu vai redzēt ierasto gaistam pamazām. Šteinhāfela stāsts dzīvos blakus Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks" un Mihaela de Koka, Kristīnes Ārstenas "Kā vecmamma vislaik samazinājās". Arī Andreasa Šteinhēfela "Ja mans mēness būtu tava saule" ir grāmata gan bērniem, gan viņu pieaugušajiem.

Rebeka Dotremēra “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi”

“Kā jau varēja nojaust, Žakomēns, kurš dzīves rītu bija sagaidījis mazs mazītiņš, tās norietā bija kļuvis pavisam vecs.

Viņš skrēja vēl lēnāk un palēcās vēl gausāk. Viņš pat atkal sāka sarauties.

Viņš vairs nebilda ne vārda. Viņš taupīja spēkus vissvarīgākajam: saklausīt vēja dvesmu parka koku lapotnē. Atsaukt atmiņā lietuslāšu bungošanu pa verandas jumtu. Atminēties, kā skolas pagalmā atbalsojas bērnu klaigas. Ieraudzīt kaiju pēdu nospiedumus bēguma mitrajās smiltīs. No jauna sadzirdēt pūļa troksni lielo sacīkšu dienās.

Millijas Vidokas saulessarga klakšķēšanu. Signāltauri, kuģim pametot ostu. Draugu gurdenos soļus sniegā. Dadzīšu vīterošanu pasaules visjaukākajā kapsētā. Millijas kleitu, kas aizķeras aiz ceļmalas puķēm. Un vēl mazliet – lietavas uz bruģa. Vēl mazliet- Džunas, Nila un Monas sīko soļu dipoņu, raudas un smieklus. Mūziku no viņa vissavādākajiem sapņiem. Un tad vēl to palielo oli, kas kādā vasarā skaņi atbalsojās klinšainā apvidū.

“Lūk, tas ir vissvarīgākais, “ viņš nopūtās.”

Vai tā maz var būt? Bērniem paredzēta grāmata, kas liek domāt par nebūt ne bērniem paredzētu filmu. Franču autore un ilustratore Rebeka Dotremēra radījusi patiesu mākslas darbu – grāmatu “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi”. Un ziniet, par ko domāju, lapojot šo burvīgo meistardarbu? Par amerikāņu režisora Vesa Andersona filmu “Diženā viesnīca Budapešta” un tās galveno teicēju aktieri F. Mareju Ābrahamu. 

Astra Filipsone “Drauga tarifs”

“Tu zini, cik patiesībā tas stulbais soctīklu darbs ir grūts? Tu zini, cik daudz naidīgu komentāru es saņemu, lai gan mēģinu tos neņemt galvā? Bet kaut kur jau tie paliek. Tāpat kā brāļa sitieni, kas ārēji sadzijuši jau desmit gadus. Un tad es to visu cenšos izlabot ar sirsniņu vākšanu internetā. Es tās salasu kā sēnes caurā groziņā. Tās birst it kā iekšā, bet izbirst cauri.”

Latviešu autore Astra Filipsone un viņas “Drauga tarifs”, iespējams, būtu paskrējis man garām nemanīts, ja ne izdevēja Zvaigzne ABC e-grāmatu ikmēneša atlaižu akcija. Allaž izmantoju iespēju iegādāties elektroniskās grāmatas šajās akcijās, lai vajadzības gadījumā lasāmais vienmēr būtu pa rokai visdažādākajos formātos. Tā sacīt - veidoju savu tsundoku plauktiņu arī elektroniski, tā it kā ar taustāmo nepietiktu. Debija Filipsonei izdevusies. Skatīsim, ko varam sagaidīt vēl.

Ēvalds Flisars "Zelta krastā"

Slovēņu rakstnieks Ēvalds Flisars (Evald Flisar) romānā „Zelta krastā” (Na zlati obali) aizved lasītāju uz Āfriku. Tā ir nogurdinoša, putekļaina, teatrāla, karsta un absurda – ja to uzlūko ar eiropieša acīm. Tā ir baltā cilvēka Āfrika. Savukārt, ja gribas redzēt Āfriku melnā cilvēka acīm, jālasa Jā Džasi “Mājupiešana”. Izcili būtu lasīt abas grāmatas vienu pēc otras vai pat pamīšus, ja mēdzat piekopt šādu “netikumu”. “Zelta krastā” nebūs iekļaujoši un maigi uzrakstīta grāmata, kurā visas sabiedrības grupas jūtas sadzirdētas un cienītas. Tajā ir pārpārēm šovinisma, seksisma, rasisma, un stāsta tēli nebaidās no neērtiem izteikumiem. Āfrikā neesmu bijusi, nezinu, vai var strīdēties ar Flisaru vai Hladniku par to, kā tad patiesībā ir. Taču kā ceļojums šī grāmata ir savdabīgi īpatnēja pieredze.

“Āfrika pārmaina cilvēku,” tēvs rakstīja pēdējā nodaļā. “Atklāj tam viņa tumšās puses, ļaujot tām uznirt virspusē, nedomājot par sekām. Tieši tā ir melnā kontinenta sliktākā ietekme: mudināt cilvēkus rīkoties, nedomājot par sekām. Kārdina viņu, valdzina, apbur. Kad viņš pamana notiekošo, ir jau par vēlu; tas jau ir kļuvis par upuri, un viņa liktenis vairs nav viņa paša rokās.” /229.lpp./

Eškols Nevo “Trijos stāvos”

Katra ģimene ir kā atsevišķa planēta, un reizēm nepieciešams kāds no citas planētas, kas nolaižas uz
tavas un palīdz to saprast. Pēc otrās ciemošanās uz manas planētas viņa teica: “Zini, tava mamma izturas pret tevi tā it kā būtu tava pamāte.” Es gandrīz aizrijos. Jo pirms tam neviens nebija uzdrošinājies man to pateikt tieši, neizskaistinot.” /166.lpp./

Trijos stāvos mīt trīs grēksūdzes. Trīs ģimenes, katra ar savu sāpju stāstu. Trīs stāstītājiem ir trīs klausītāji. Ģimenes tēva stāstu bez vārdiem uzklausa kāds sens draugs rakstnieks. Mājsaimnieces izmisumu uzņem vēstuļpapīrs, kas, iespējams, nemaz nesasniegs adresātu. Savukārt pensionētās tiesneses, atraitnes, sarunu ar mirušo vīru fiksē vecs automātiskais atbildētājs. Izraēļu rakstnieks Eškols Nevo (Eshkol Nevo) grāmatā “Trijos stāvos” (Shalosh Qomot) izveidojis burvīgu cilvēciskā šķērsgriezumu – šaubas, bailes, kaislība, meli un patiesības sāpīgums, noslēpumi, aizvainojumi un samierināšanās. Viss pirmās personas stāstījumā. No ivrita latviešu lasītājam pārcēlis Ilmārs Zvirgzds.

Agustina Basterrika “Izsmalcināta gaļa”

Spilgts un skatienu piesaistošs vāks, uz kura redzama kopā samontēta sievietes un teļa galva – līdz degunam dzīvnieks, zemāk cilvēks un virsraksts “Izsmalcināta gaļa”. Arī anotācija sola distopiski šausminošu jaunu pasauli, kurā cilvēks noēd cilvēku. 

Ierastākais veids, protams, ir "apēst" otru mentāli, sagrauzt domas un pašapziņu. Taču mūsdienu argentīniešu rakstniece Agustina Basterrika (Agustina Bazterrica) piedāvā romānu "Izsmalcināta gaļa" (Cadaver Exquisito), kurā ir cilvēki un ir tie otri - “galvas”, ko speciāli audzē cilvēku uzturam. 

Dzīvnieki kļuvuši bīstami, pārnēsājot cilvēkam nāvējošu vīrusu, tāpēc tos vairs nedrīkst ēst, turēt kā mīluļus un pat pa ielām jāpārvietojas zem lietussarga, lai neinficētos no pāri lidojoša putna. Groteska, šerminoša un baiga grāmata, lasītājam ar spēcīgiem nerviem.

Monika Kompaņīkova “Piektā laiva”

Monika Kompaņīkova (Monika Kompaníková) un viņas grāmata “Piektā laiva” (Piata loď) manā redzeslokā nonāca ar iekļaušanu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasīšanas programmā 2023. gadam. Redzēju arī vairākas slavējošas atsauksmes un grāmatu iegādājos. Lai noliktu plauktiņā vēlākai lasīšanai. Jau izsludināta 2024. gada BJVŽ programma un es beidzot esmu izlasījusi “Piekto laivu”. Esmu lasījusi trīs no četrām vecāku kategorijas žūrijas grāmatām 2023. gada sarakstā un mani patiesi pārsteidz, ka šis slovāku autores darbs netika novērtēts labi! Šī ir fantastiska, iekustinoša grāmata! Tajā tik uzskatāmi attēlots, cik postoša ir vecāku bezatbildība un nolaidība, vienlaikus parādīts, ka tikpat lielā iznīcībā var ievest arī smacējoša pāraprūpe.