otrdiena, 2025. gada 16. decembris

Taņa Maļarčuka "Nejauša brīnuma biogrāfija"

Taņa Maļarčuka (Таня Малярчук) ir ukraiņu rakstniece, dzimusi Ukrainas rietumos – Ivanofrankivskā. Viņas romāns "Nejauša brīnuma biogrāfija" (Біографія випадкового чуда), kas latviešu valodā izdots Māras Poļakovas tulkojumā apgādā “Jānis Roze”, ir ļoti trāpīgs laikmeta gara atspoguļojums. Darbība norisinās vēlīnajos padomju un agrīnajos postpadomju gados. Tas bija laiks, kad inteliģenti, filozofi, mācībspēki un mākslinieki kļūst par tirgotājiem, bet pēc tirgus slēgšanas lok pašdzīto, rāpjas no paletēm būvētās skatuvēs skandēt dzeju.

Ukrainas mazpilsētā Sanfrancisko, kur uzaugusi galvenā varone Ļena, pēc Padomju Savienības sabrukuma valda apjukums, patvaļa un korupcija, netrūkst arī vardarbības. Tomēr Ļena ir cīnītāja – viņa no sirds mēģina padarīt pasauli labāku un līdzcilvēkus laimīgākus, pat ja tas nozīmē nemitīgu sadursmi ar sistēmu.

Grāmata ir viegli lasāma, ironiska un pat šķietami rotaļīga, lai gan stāsta par patiesībā skarbu un nebūt ne vieglu dzīvi. Tas ir absurda romāns ar maģiskā reālisma piesitienu, kurā smiekli bieži vien rodas no bezcerības, nevis viegluma. Ļena ir ideāliste, kas tic, ka cilvēks var būt godīgs un domājošs arī apstākļos, kas to nevis veicina, bet grauj. Viņas skatījums uz gudrību, domāšanu un godīgumu pret sevi ir viens no romāna emocionālajiem balstiem:

"Bērnībā viņai bija bail kaut ko zaudēt, kaut ko neizzināt un tādēļ būt stulbai. Vēlāk Ļena saprata, ka no tā visviens nevarēs izsprukt un gudrība nav atkarīga no izlasīto grāmatu daudzuma. Gudrība, Ļena teica, ir atkarīga no drosmes atzīt, ko un kā tu domā. Tev vajag savus uzskatus, un tad varbūt nāks gudrība. Uzskatiem jābūt noteikti. Taču vajag arī uzmanīgi klausīties citos cilvēkos un izlemt, vai tu piekrīti viņu uzskatiem, vai paliec pie savējiem. Ir svarīgi būt pret sevi godīgam. Ir svarīgi pārņemt citu uzskatus, ja tie ir labāki par tavējiem." /8. lpp./

Maļarčuka ļoti precīzi parāda, kā šajā laikā netaisnība kļūst par normu un viens cilvēks nav cīnītājs pret ačgārnu kārtību. Diemžēl šajā stāstā var teikt, ka “ļaunais” uzvar. Birokrātija piekukuļo ar solījumiem, kurus beigās nepilda. Ļenas draudzene invalīdu ratiņus saņem, bet tie ir sliktas kvalitātes, arī ģimenei solītā automašīna tā arī paliek vien solījums. Revolucionārus apklusina, ieslogot psihenē. Neapgalvoju, ka Ļenai psihene nebija vajadzīga – viņas apsēstība ar lidojošo vecīti jau vilka uz to pusi –, taču dusmo, ka tieši šādi valsts iestāde var “uzvarēt” un turpināt nepildīt savus pienākumus pret invalīdiem.

Arī pēdējais sumbrugans ir ideālists, kas tomēr zaudē cīņu. Atvainojos, ja ar šo pamaitāju kādam sižetu, taču man šādi pavērsieni šķiet neparasti. Parasti literatūrā uzvar labais, ideālais, tas, kurš nāk ar vairākuma labumu. Pie Maļarčukas – ne vienmēr. Un tomēr Ļena nebeidz ticēt brīnumiem.

Naudas tēma romānā ir klātesoša nemitīgi. Nauda ir ne vien izdzīvošanas mērs, bet arī cilvēku izvēļu virzītāja un reizē arī kā sabiedrības degradācijas rādītājs:

"Viss grozās ap naudu, mēdza teikt Ļena. Tauta, kurai nav naudas, ir baiga, jo zaudē sugas daudzveidību. Nabadzīgi cilvēki kļūst vai nu par zagļiem, vai par filozofiem, trešās iespējas nav. Man, piemēram, nekad nav bijis naudas, taču biju pārāk liela gļēvule, lai spētu iemācīties zagt.

Ļenas vecākiem nauda bija reizi pa reizei, kad izdevās kaut ko kaut kur nočiept, taču tas, diemžēl, izdevās ne visai bieži, jo arī citi nesēdēja, rokas klēpī salikuši, un visiem nepietika. Zagļu valsts, sodījās Ļenas tēvs, no rūpnīcas, kur agrāk bija ražotas slepenas detaļas slepenām atomzemūdenēm, čiepdams norakstītu alumīnija stiepli." /43. lpp./

Romāns arī ļoti skaidri parāda, cik grūti ir būt labam cilvēkam apstākļos, kas to sistemātiski padara gandrīz neiespējamu:

"Tam, kurš nemitīgi domā par naudu, nav laika strādāt ar sevi un kļūt labākam. Jo ļaunam būt ir viegli. Lai cilvēks būtu ļauns, nav jāpiepūlas. Turpretī, tu lai būtu labs cilvēks, tomēr ir jāpacenšas. Tev vajadzīga svaiga galva, jāguļ vismaz astoņas stundas dienā, kārtīgi jāēd, jāvingro, jāiet pastaigāties svaigā gaisā un, vēlams, kādā parkā. Ļenas pieticīgā statistika rādīja, ka apkārtējie cilvēki neko no tā nedara. Viņi bieži dzēra, maz gulēja, ēda makaronus un kartupeļus un, kad nestrādāja, sēdēja mājās pie televizora. Apstākļi nevedināja uz to, lai sabiedrība kļūtu labāka." /58. lpp./

Kopumā uz šo stāstu it kā varētu raudzīties kā uz skumju, taču tajā netrūkst humora – drūma, tumša, bet ļoti precīza. Tas ir humors, kas nevis atvieglo, bet palīdz izturēt. Man žēl, ka vasarā neizdevās tikt uz klātienes tikšanos ar autori, jo būtu interesanti klātienē, "nerediģēti" paklausīties cilvēkā, kurš raksta šādi. 








Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru