Hetere Morisa "Trīs māsas"

Blogā jau esmu aprakstījusi jaunzēlandiešu autores Heteres Morisas pirmo grāmatu “Aušvicas tetovētājs”, otro – “Cilkas stāsts” un tagad laiks trešajai grāmatai “Trīs māsas”. Manā lasāmo grāmatu plauktā tā bija pavadījusi krietnu laiku un gana ilgi gaidīja arī pierakstīšanu blogā. Pamanīju, ka Zvaigzne ABC no jauna izdevusi  “Aušvicas tetovētāju”, šoreiz brošētais izdevums jeb grāmata mīkstajos vākos. 

Visas trīs Heteres Morisas grāmatas par Aušvicas darba nometnēs ieslodzītajiem un izdzīvojušajiem bijuši bestselleri, tulkotas daudzās valodās. Nupat, 2024. gada maijā uz ekrāniem nonācis arī seriāls “Aušvicas tetovētājs”. Būs jāmēģina paskatīties, jo šī grāmata saņēma daudz pārmetumu, ka pārāk atgādina filmas scenāriju. 

Arī romāns “Trīs māsas”, tāpat kā iepriekšējie divi, balstīts uz patiesiem notikumiem, tie ir reāli dzīvojušu cilvēku stāsti. Turklāt Morisa savij savas grāmatas kopā, trīs māsas nometnēs satikušas gan tetovētāju Lali un viņa mīļoto Gitu, gan Cilku un citus iepriekšējās grāmatās pieminētos ebrejus un viņu mocītājus. Šobrīd Heteres Morisas “Cilkas ceļojums” un “Trīs māsas” pieejama lasīšanai arī elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!"

Nu jau labi zināma un pieredzējusi bērnu grāmatu autore Agnese Vanaga turpina Intara un Klāva piedzīvojumus trešajā "Plastmasas huligānu" grāmatā. Amizanto ilustrāciju autore arvien ir māksliniece Līva Ozola. Pirmajā grāmatā Klāvs un Intars sastop Dusmukuli, otrajā - draugs pazūd un Lociņu ģimene šķiro atkritumus. Šoreiz stāsta galvenā uzmanība veltīta ūdens piesārņojuma tematam. Zinātniskās fantastikas garā jau vairākus gadus cilvēkiem aizliegts peldēteis dabiskās ūdenstilpnēs, jo tās ir piesārņotas. Karstā vasarā Čiekurkalna puišiem liegts peldēties Ķīšezerā. Vai vanna maz spēj atsvērt peldi zem klajas debess? Skaidrs, ka ne! Tas ir īsts murgs!

Agnese Vanaga “Plastmasas huligāni. Draugs pazudis”

Šī Agneses Vanagas grāmata ir turpinājums grāmatai "Plastmasas huligāni". Pirmajā grāmatā divi brāļi Klāvs un Intars iepazinās ar plastmasas maisiņu, kurš ne tikai runā, bet arī izstrādā visādas blēdības un jokus. Dusmukule kopā ar puišiem mēģina glābt pasauli no piesārņojuma, taču otrajā grāmatā draugs ir pazudis! Kā Intaram un Klāvam rīkoties, lai draugu atrastu? Bērnu dzīve nav bez izaicinājumiem arī vienaudžu dēļ. Ne visi bērni ir tik apzinīgi pret dabu un empātiski pret līdzcilvēkiem.

Viktorije Haniševa “Sēņotāja”

Čehu rakstnieces un tulkotājas Viktorijes Haniševas (Viktorie Hanišová) grāmata “Sēņotāja” (Houbařka) manā redzeslokā jau bija nonākusi pie lasāmvēlmēm neparastā vāka dēļ. Oriģināli izdota čehu valodā 2018. gadā un latviešu valodā iznāca 2023. gadā. Šis autorei ir otrais romāns, kas tāpat kā agrāk iznākušā “Anežka” un vēlāk izdotā “Rekonstrukcija” pievēršas vardarbības tematam, kā arī mātes un bērnu attiecībām.

Grāmatas vērtējuma aspektā man šķiet, ka Andrejs Vīksna žurnālam Punctum jau uzrakstījis tik labi, ka censties pārspēt nav vērts. Vienlaikus jābrīdina, ka Andrejs par romāna tekstu pastāsta tik daudz, ka kāds to varētu nosaukt par atklāšanas prieka maitāšanu. Piekritīšu Andrejam, ka potenciālo lasītāju ir svarīgi brīdināt – “Sēņotājā” būs stāsts par seksuālo vardarbību. Taču vairāk gan neatklāšu. Nelasiet Vīksnas recenziju pirms grāmatas lasīšanas.

Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”

“Cilvēki ir laimīgi; viņi dabū to, ko grib, un nekad negrib to, ko nevar dabūt. Viņiem klājas labi; viņi ir drošībā; viņi nekad neslimo; viņi nebaidās no nāves; viņi dzīvo svētlaimīgā neziņā par kaislībām un vecumu; viņus nemoka ne mātes, ne tēvi; viņiem nav ne sievu, ne bērnu, ne mīļāko, pret kuriem lolot spēcīgas jūtas; viņi ir apstrādāti tā, ka praktiski nespēj uzvesties citādi, kā pienākas.” /201. lpp./

Brīnišķīga ir šī jaunā pasaule 632. gadā pēc Forda, kurā visi pieder visiem, visi ir laimīgi, cilvēki top mākslīgās apaugļošanas procesā un uzreiz rūpnieciska apjoma partijās, aug uz konveijera pudelēs un tiek ideoloģiski apstrādāti jau no apaugļošanas brīža. Dieva vietā stājies Fords. Šajā brīnišķīgajā jaunajā pasaulē cilvēki ir iedalīti kastās atbilstoši viņiem paredzētajam nodarbošanās veidam un ideoloģiskā apstrāde tiek pielāgota atbilstoši tirgus un patēriņa vajadzībām. Ja nu gadījumā kas aptumšo tavu laimi, palīdzēs kāda druska somas.

Žans Ženē "Zagļa dienasgrāmata"

“Nodevība, zagšana un homoseksualitāte ir šīs grāmatas galvenās tēmas. Starp tām pastāv saikne, kas, lai gan ne vienmēr acīmredzama, vismaz man šķiet, parāda tādu kā asinsvadu pinumu starp manu tieksmi uz nodevību un zagšanu un manām mīlām.” /151.lpp./

Franču modernista Žana Ženē (Jean Genet, 1910–1986) autobiogrāfiskais darbs “Zagļa dienasgrāmata” (Journal du voleur) bija patiesi franciska literatūra visās tās izpausmēs. Ne katram tā ies pie sirds, ne katrs to pieņems un gribēs saprast. Un ne katram tas arī jādara. Sākumā bija ļoti grūti ielasīties, stāstījums šķita saraustīts, lēkājošs, daudz tēlu, ar kuriem tā īsti lasītājs netiek iepazīstināts. Taču kādā brīdī tā lieta aizgāja un bija grūti atrauties. Šo darbu parasti raksturojot kā autobiogrāfisku, tomēr pats autors esot vēlējies, lai poētiskais iespaids būtu primārs pār vēlmi ieskatīties viņa dzīvē.

Emīlija Henrija “Tie, ko satiekam brīvdienās”

Emīlija Henrija (Emily Henry) šobrīd tiek dēvēta par mūsdienu populārākās romantiskās literatūras autori. Nav brīnums, jo Emīlija Henrija ir atelpa no ikdienas! Viņas romānos ir pretstati, stīvums un dzirkstis, košas brīvdienas un rāma ikdiena, asaras un smiekli, draugi un mīļākie, draugi, kuri beigās kļūst par mīļākajiem. Un šis pēdējais apgalvojums nav nekāds sižeta maiteklis. Ir pilnīgi skaidrs jau no pirmajām lappusēm, ka abi galvenie tēli beigās attapsies kaislīgā seksa ainā, kas izvērtīsies emocionāli un fiziski karsta, ilgi aizturētās seksuālās spriedzes dēļ. Emīlija Henrija un “Tie, ko satiekam brīvdienās” (People We Meet on Vacation) ir patiesas brīvdienas arī lasītājam, šī grāmata ir atpūta, nevis smadzeņu rēbuss.

Mets Heigs "Pusnakts bibliotēka"

 “Cilvēks ir kā pilsēta. Nedrīkst ļaut, lai dažas mazāk patīkamas vietas sabojā kopējo iespaidu. Vienmēr ceļā var gadīties kaut kas nepievilcīgs – nolaistas sānielas vai nomales -, bet vērtību visam piešķir labais.” /60.lpp./

Ko tu darītu, ja tev dotu iespēju mainīt kaut ko savā līdzšinējā dzīvē? Tu stāvi milzīgā bibliotēkā, kur ikkatra grāmata plauktā ir tavas dzīves scenārijs. Katrā ir kāda nelielai mainīta nianse un tu vari izvēlēties dzīvot jebkuru no šīm sarakstītajām dzīvēm. Kuru izvēlēsies tu? To, kurā neaizgāji uz to pirmo liktenīgo randiņu? To, kurā neatteicies no vaļasprieka, jo nobijies no saviem panākumiem tajā? To, kurā piekritīsi tam, ko iepriekš noraidīji? To, kurā aizgāji studēt to, ko gribēji tu nevis tavi vecāki? Kuru?

Neskaitāmu izvēļu priekšā Mets Heigs (Matt Haig) ir nolicis grāmatas “Pusnakts bibliotēka” (The Midnight Library) galveno varoni Noru. Jaunā sieviete ir nogurusi no savas dzīves, zaudējusi visas jēgpilnās personiskās attiecības un nu arī kaķi. Nora vēlas mirt, taču viņas dzīves Pusnakts bibliotēka neļauj tik viegli atkāpties un liek viņai izmēģināt savas dzīves iespējamās versijas citu pēc citas. Turklāt visas iespējamās dzīves versijas var izdzīvot pa mazam fragmentam, kā piemērot citu puzles gabaliņu, vietā, kur iepriekš bija iespiests kāds šķietami neiederīgais.

Kirana Milvuda Hārgreiva un Toms de Frestons “Džūlija un haizivs”

Godalgotā britu autore Kirana Milvuda Hārgreiva latviešu valodā lasošajiem vēl nebija zināma, pērn vasarā izdota pirmā latviešu valodā tulkotā viņas grāmata “Džūlija un haizivs”. Kopskaitā gan tas ir septītais autores darbs bērniem. Brīnišķīgo lirisko ģimenes stāstu ilustrējis autores vīrs mākslinieks Toms de Frestons. Tas ir viņu abu pirmais kopdarbs. Un vizuāli šī grāmata ir ārkārtīgi uzteicama - melns, balts, dzeltens. Teksta un ilustrāciju aizpildītās lappuses mijas ar puscaurspīdīga atšķirīga papīra lapām, kas aiz tām paslēptās ilustrācijas papildina ar nedaudz noslēpuma, gluži kā stāsts stāstā. 

“Džūlija un haizivs” iekļauta lasīšanas izaicinājumā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija kategorijā lasītājiem no 11 gadu vecuma. Tāpēc mani neizbrīna, ka šis mākslas darbs grāmatas vākos bibliotēkas plauktā uzrunāja tieši mani, bet dēls pirmklasnieks pagāja tai garām kā nebijušai.

Laura Vinogradova "Vārnas"

"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga." 152.lpp.

Laura Vinogradova jau nostiprinājusi savu vārdu latviešu literatūrā ar grāmatām dažādu vecumu lasītājiem. Jaunākais stāsts “Vārnas” izceļ gaismā izstumtību, piederību kaut kam un iederēšanos kaut kur, kā arī aizspriedumus. Šī grāmata “paņēma” mani vairāk ar savu cilvēcību un labestību, pretēji tam poētiskajam mākslinieciskumam, kas bija grāmatā "Upe". 

Man bija pārsteigums, ka pēc man rezervētās grāmatas bija bibliotēkā jādodas uz bērnu nodaļu. Šķita, ka Laura Vinogradova savus garos stāstus raksta pieaugušajiem. Taču palasīju un sapratu iedalījumu. Savus pieaugušā vērtējumus mēs iedēstām saviem bērniem. Literatūra ir viens no veidiem, kā pavērt pasaules redzējumu plašāku un aizspriedumu graušanā bērna, arī pusaudža vecums ir labākā augsne, kad iesēt sēklu krāsainākam dzīves skatījumam, parādot arī starptoņus, ne tikai melnu un baltu.

Delfīne de Vigāna "Balstīts patiesos notikumos"

Mūsdienu lasītājs vēlas patieso, viņš allaž interesēsies, cik daudz no grāmatā izlasītā vai filmā redzētā noticis pa īstam. Tas labi redzams arī tad, kad internetā meklē informāciju par kādu literāru darbu un Google piedāvā sadaļu ar bieži uzdotiem jautājumiem par tēmu. Tur allaž būs arī jautājumi par to, vai literārajam tēlam par prototipu ir īsts cilvēks, kas no aprakstītā noticis ar autoru pašu un tamlīdzīgi vaicājumi. Delfīne de Vigāna (Delphine de Vigan) man literatūrā ir īsta mīlestība un nelaižu garām nevienu viņas grāmatu, kas tulkota latviešu valodā. Uzreiz pēc izdošanas nopirku arī jaunāko "Balstīts patiesos notikumos" (D'après une histoire vraie), taču ilgi atliku tās lasīšanu. Man bija bail, ka mana mīlestība tiks pievilta. Taču nē! Manas jūtas attaisnotas pilnā apmērā.