Viktorije Haniševa “Sēņotāja”

Čehu rakstnieces un tulkotājas Viktorijes Haniševas (Viktorie Hanišová) grāmata “Sēņotāja” (Houbařka) manā redzeslokā jau bija nonākusi pie lasāmvēlmēm neparastā vāka dēļ. Oriģināli izdota čehu valodā 2018. gadā un latviešu valodā iznāca 2023. gadā. Šis autorei ir otrais romāns, kas tāpat kā agrāk iznākušā “Anežka” un vēlāk izdotā “Rekonstrukcija” pievēršas vardarbības tematam, kā arī mātes un bērnu attiecībām.

Grāmatas vērtējuma aspektā man šķiet, ka Andrejs Vīksna žurnālam Punctum jau uzrakstījis tik labi, ka censties pārspēt nav vērts. Vienlaikus jābrīdina, ka Andrejs par romāna tekstu pastāsta tik daudz, ka kāds to varētu nosaukt par atklāšanas prieka maitāšanu. Piekritīšu Andrejam, ka potenciālo lasītāju ir svarīgi brīdināt – “Sēņotājā” būs stāsts par seksuālo vardarbību. Taču vairāk gan neatklāšu. Nelasiet Vīksnas recenziju pirms grāmatas lasīšanas.

“Sēņotāja” ir stāsts par 25 gadus jaunu sievieti, kura izvēlējusies vadīt vientuļnieces dzīvi un dienu no dienas atkārtot vienu un to pašu sēņošanas takas maršrutu. Pārmaiņas Sāras ikdienā sākas līdz ar brīdi, kad jaunā sieviete sper soļus nost no ierastā prāta stāvokļa. Zem jaunas sievietes ādas, zem skaistas virskārtas, slēpjas sagrauta dvēsele jeb melna un iztrupējusi patiesība. Tikai šajā ģimenē visiem tās locekļiem meistarīgi padodas izlikties patiesību neredzam un nepakļāvīgo avi izstumt.

Septiņus gadus Sārai jeb, bērnības mīļvārdiņā, Sisī ir izdevies paslēpties no savām emocijām un pārdzīvojumiem, pat no visas modernās dzīves. Viņa tēva zābakos min bērnībā viņa ierādītās takas, nespējot iziet no tām. Nespējot iziet an tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tomēr fiziska norobežošanās nenozīmē to, ka spēs norobežoties arī prāts. Cik simbolisks ir brīdis, kad tēva vecie zābaki vairs neiztur un saplīst. Ar to brīdi plīst arī mentālais aizsprosts, lasītājs sastopas ar Sāras atmiņām. Tā “netīrība” no sevis ir jālaiž ārā, lai spētu dzīvot tālāk. Gluži kā Sārai psihiatriskajā klīnikā ieteica palātas biedrene – strutas ir jāizlaiž ārā citādi brūces nedzīst. Un šis ieteikums attiecas arī uz psihiskām vātīm.

Šajā grāmatā lasītāju ar steigu uz priekšu dzen vēlme ātrāk uzzināt, kas tad ir bijis tas šausmīgais gadījums, kas bijis lūzuma punkts, pēc kura Sāra izvēlējusies vientuļnieces dzīvi. No vienas puses būs diezgan skaidrs, ka tā ir seksuālā vardarbība, jo neko daudz citu nopietnu jau sievietei nevar nodarīt. Taču Haniševa neatklāj visas kārtis uzreiz. Viņa vilina lasītāju kā biezā mežā aicina sēnes - pa cepurītei vien gar taku izkaisītas. Līdzīgi arī tekstā - pa teikumam, pa vārdiņam. Taču vienlaikus šis romāns ir arī burvīga atzīšanās mīlestībā čehu mežiem, laikapstākļiem, gadalaikiem un dabas bagātībai. Tēlu personisko traģēdiju līmenī Haniševas varoņus varam salīdzināt ar Janas Egles stāstu krājumu "Dzimšanas diena", "Svešie" vai "Gaismā" tēliem vai Ramonas Indriksones “Pāris metru zem ūdens” stāstos attēlotajiem cilvēkiem.

Šī grāmata patiks skaudru stāstu cienītājiem, tiem, kuri jūt līdzi galvenajam varonim un vēlas mesties mentālā cīņā pret netaisnībām. Es savukārt secināju, ka man patīk, kā čehu autori raksta, jūtos uzrunāta. Man prieks, ka izdevniecība “Pētergailis” naski nodarbojas ar čehu literatūras nogādāšanu latviešu lasītājam! Labprāt lasītu arī citus grāmatas noslēgumā pieminētos Haniševas darbus. Haniševa līdz ar Alenu Mornštajnovu varētu būt manu mīļāko čehu rakstnieču plauktā.

Vēl, ja ir interese, varat noklausīties, ko tulkotājs Jānis Krastiņš par grāmatu un darbu pie tās stāsta Latvijas radio raidījumam “Grāmatu stāsti”. Viņš iepriecināja, ka latviešu lasītājs varēs drīz lasīt arī Haniševas “Rekonstrukcija” tulkojumu. Gaidīšu!

Grāmata iekļauta 2024. gada "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas" kolekcijā kategorijā vecākiem.