Monika Kompaņīkova (Monika Kompaníková) un viņas grāmata “Piektā laiva” (Piata loď) manā redzeslokā nonāca ar iekļaušanu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasīšanas programmā 2023. gadam. Redzēju arī vairākas slavējošas atsauksmes un grāmatu iegādājos. Lai noliktu plauktiņā vēlākai lasīšanai. Jau izsludināta 2024. gada BJVŽ programma un es beidzot esmu izlasījusi “Piekto laivu”. Esmu lasījusi trīs no četrām vecāku kategorijas žūrijas grāmatām 2023. gada sarakstā un mani patiesi pārsteidz, ka šis slovāku autores darbs netika novērtēts labi! Šī ir fantastiska, iekustinoša grāmata! Tajā tik uzskatāmi attēlots, cik postoša ir vecāku bezatbildība un nolaidība, vienlaikus parādīts, ka tikpat lielā iznīcībā var ievest arī smacējoša pāraprūpe.
Grāmatas galvenā varone Jarka ir vien 12 gadus veca. Viņas māte, Lūcija, neļauj sevi saukt par mammu, bērnu sadzīvojusi ļoti jauna un ar to apkaunoja savu māti. Padomju laika skolas direktore Irēna savukārt par māti kļuvusi ļoti vēlu un arī ne pārāk plānoti vai gaidīti. Abām grūtniecība sabojāja dzīvi. Irēne zaudēja amatu, Lūcija zaudēja mājas un bērnību. Abas savas dzīves vilšanos izcelsmi redz savā meitā un arī rūgtumu tālāk projicēja savā pēctecē. Ievainotie turpina ievainot citus. Lai arī Lūcija Jarkai visai bieži atkārto, ka galvenais ir nesagādāt problēmas, tieši tās meitene sarūpē, gaišā dienas laikā nolaupot divus zīdaiņus un vēl paķerot līdzi kaimiņu, no mājām aizbēgušo pirmklasnieku. Dārza māja ir Jarkas drošā pasaule, kurā elpot un būt, sapņot un prātot. Tur viņa arī patveras ar savu dīvaino jauniegūto ģimeni. Stulbi, bet arī Jarka, tikai cenšoties mīlēt, patiesībā turpina ievainot.
Lasītājs var vien aptuveni nojaust, ar ko nodarbojas Lūcija, kad kārtējo reizi pazudusi, bet atgriežas ar naudu. Ja sākumā Jarka vēl it kā teorētiski paliek ar pieaugušo, taču patiesībā viņa nevis tiek pieskatīta un aprūpēta, bet gan pati pieskata un aprūpē savu kašķīgo vecmāmiņu. Kad Irēne nomirst, Jarka mikrorajona neglītākajā dzīvoklī paliek pavisam viena. Arī to, kas galu galā noticis ar abiem zīdaiņiem, varam vien noskārst apmēram. Par šīm abām pusteikumos atstātajām tēmām un plašāk neizvērstajiem fragmentiem ar draudzenes tēva piedalīšanos, es arī varētu teikt vienīgo kritiku.
Gribējās vēl, plašāk, dziļāk par visām trīs tēmām, jo palikām vien pie dzīvu vecāku bāreņa mēģinājumiem pašai tikt galā ar pamestību visnotaļ dīvainā veidā. Jarka mierinājumu meklē mīlestībā. Patiesībā daudz Jarkas pārdomās saistībā ar bērnu apkopšanu un rūpēm par viņiem sasauktos gandrīz ar jebkuras jaunās mātes atziņām bērnkopībā. Vienu mirkli tev šķiet, ka tūlīt nokritīs rokas un kājas, pārlūzīs mugurkauls, bet jau nākamajā mirklī piespied pieri bērna maigajam vaidziņam un aizmirsti visu. Līdzīgi arī Jarkai izmisums mijas ar siltiem mīlestības uzplūdiem un sajūtu, ka tieši te ir miers.
Jarka ar Monikas Kompaņikovas spalvu radīta savam vecumam ļoti asredzīga un neticami zinoša jautājumos, par kuriem viņai nebūtu jāzina diez ko daudz. Pieļauju, ka bērns, kurš pieradis rūpēties pats par sevi tāds varētu būt. Taču jebkurā gadījumā, Jarkas stāsts nav bērna, bet gan pieaugušā nests.
“Mazi bērni dzīvo
tuvu pie zemes, un no zemes viņos ieaug labestība. Bērniem katrs sīkumiņš ir
svarīgs. Viņi vēl nav dzirdējuši par visumu, bet viņi paši ir visums, viņi neko
nevar salīdzināt ar tā bezgalību. Viņu dvēseles ir tīras un trauslas kā
zīdpapīrs.” /103.lpp./
Laiva kā drošības un cerības simbols figurē Fen šui filozofijā un, šķiet, līdzīgi iekļauta arī šajā grāmatā, laivas parādās Jarkas sapņos. Taču, atklāti sakot, es īsti nesapratu, kāpēc tieši laivas. Kamdēļ tās bija vajadzīgas?
Romāns “Piektā laiva” ieguva Slovākijas Literatūras gada balvu 2011. gadā, tulkots piecpadsmit valodās. No slovāku valodas latviešu valodā pārcēlusi Aiga Veckalne. Pēc grāmatas motīviem uzņemta spēlfilma “Mazā osta” ("Little harbour") un tā 2017. gadā saņēma “Kristāla lāci” Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā. Grāmata ieguvusi arī vairākas citas balvas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru