"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga." 152.lpp.
Laura Vinogradova jau nostiprinājusi savu vārdu latviešu literatūrā ar grāmatām dažādu vecumu lasītājiem. Jaunākais stāsts “Vārnas” izceļ gaismā izstumtību, piederību kaut kam un iederēšanos kaut kur, kā arī aizspriedumus. Šī grāmata “paņēma” mani vairāk ar savu cilvēcību un labestību, pretēji tam poētiskajam mākslinieciskumam, kas bija grāmatā "Upe".
Man bija pārsteigums, ka pēc man rezervētās grāmatas bija bibliotēkā jādodas uz bērnu nodaļu. Šķita, ka Laura Vinogradova savus garos stāstus raksta pieaugušajiem. Taču palasīju un sapratu iedalījumu. Savus pieaugušā vērtējumus mēs iedēstām saviem bērniem. Literatūra ir viens no veidiem, kā pavērt pasaules redzējumu plašāku un aizspriedumu graušanā bērna, arī pusaudža vecums ir labākā augsne, kad iesēt sēklu krāsainākam dzīves skatījumam, parādot arī starptoņus, ne tikai melnu un baltu.
Pieaugušajiem jau arī nav liegts ņemt lasāmo bērnu nodaļā, bet šī drīzāk ir grāmata jauniešiem, pusaudžiem. Kāpēc gan es brīnos? Laura Vinogradova prot rakstīt gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan nu arī pusaudžiem.
Galvenie grāmatas tēli, Sanna un Andrejs, ir bērnu nama audzēkņi. Bērnu nams ir zīmogs un ieradumi, kas seko visā turpmākajā dzīvē. Vai esat iedomājušies situāciju, kurā tehnikuma kopmītnēs satiekas bērnu namā un ģimenē auguši jaunieši? No ģimenes atbrauc ar kartupeļu maisu un konservu burciņām. Pēc nedēļas nogales mājās uz kopmītnēm atbrauc arī kotlešu katliņš. Sannai tā visa nav. Un apģērbs? Pašam savs apģērbs ir greznība! Laura Vinogradova raksta ar sirdi. Viņa stāsta par mācīšanos mīlēt, jo ģimenē mīlestību neizjutušam cilvēkam mīlestība ir jāmācās dzīvē, gluži kā matemātika vai angļu valoda jāapgūst skolā.
Tomēr vienmēr uzrodas kāda labā feja. Mazliet ekscentriskā, visu pieņemošā, Rita ir Andreja un Sannas krustmāmiņa feja. Es ceru, ka arī dzīvē šīs fejas nāk, kaut uz īsu brīdi, kaut uz vienu epizodi. Stāstam pievienojas arī Sannas un Andreja meita Lia. Meitene ir “baltā vārna”, viņa izceļas vienaudžu vidū un visu mūžu, līdz pat pieaugšanai to izjūt kā cīņu.
Romāna pirmajā daļā galvenā stāstītāja ir Sanna, bet otrajā daļā par runātāju kļūst Lia. Kāpēc šāda pārslēgšanās, neatklāšu, lai paliek vieta lasītāja emocijām. Šī grāmata ir viens stāsts par ģimeni, bet tajā iekļaujas daudzas mazas etīdes par sabiedrību, aizspriedumiem, stereotipiem un to, kā pret to visu jācenšas peldēt. “Vārnas” rosina uz cilvēkiem palūkoties caur mīlestību un pieņemšanu, ļaut elpot, nevis noslīcināt ar savām aizdomām.
Šī grāmata iekļauta gan lasīšanas veicināšanas aktivitātē "Lasīšanas stafete", gan Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2024. gada sarakstā kategorijā vecākiem. Tāpēc mēs par to vēl noteikti dzirdēsim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru