Estere Perela „Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra”

Ir neskaitāmi attiecību veidi, un neviens no tiem nav vienīgais pareizais." /22.lpp./

Mani mīļākie literārie darbi vienmēr bijusi vēsturiskā proza, kas ļauj ielūkoties pagātnes stāstos un cilvēku likteņos. Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi bērnu grāmatas — tas bija kā atelpa, jo trūka iekšēja resursa domāt dziļāk, analizēt un meklēt savas jūtas par lasāmo. Varētu teikt, ka tagad, pateicoties šim “bērnu literatūras posmam”, esmu uz kādu brīdi ieguvusi spēju ķerties klāt arī tā dēvētajai praktiskajai literatūrai. Darbi, kuros ārsts savieno pacientu stāstus ar savām atziņām un teoriju, man reizēm šķiet līdzīgi vēsturiskajai prozai — tie atklāj cilvēku dzīves nianses, iedziļinās psiholoģijā un ļauj izprast plašākas sabiedrības tēmas, vienlaikus stāstot personiskas un dzīvas pieredzes.

Kad izdevniecība “Aminori” piedāvāja iepazīties ar Esteres Perelas (Esther Perel) darbu “Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra” (Mating in Captivity: Unlocking Erotic Intelligence), uz brīdi apdomājos. Vai man šobrīd ir noskaņojums lasīt populārzinātnisko literatūru? Vai šīs grāmatas tēmas man ir ļoti aktuālas? Droši vien es to neizvēlētos pati, ieraugot grāmatnīcā vai bibliotēkā. Taču to, ka izdevniecība mani uzrunāja, uztvēru kā zīmi. Es, sieviete ar ikdienas rūpēm, diviem maziem bērniem, darbu un daudzām pārdomām, kurās cenšos nepazaudēt arī sevi, visticamāk esmu mērķauditorija. Tāpēc nolēmu dot Perelai vietu savā lasīšanas plānā.

"Mīlestība līksmojas, zinot par jums visu; iekārei vajadzīgs noslēpums. Mīlestībai patīk samazināt attālumu starp tevi un mani, kamēr iekāri tas enerģētiski uzlādē. Ja intimitāte izaug caur iepazīšanos un atkārtošanos, erotiku šāda atkārtošanās slāpē. Tā zeļ noslēpumainajā, romantiskajā un negaidītajā. Mīlestība nozīmē piederēt otram; iekāre - gribēt otru." /60.lpp./

Vēl viens iemesls, kāpēc šī grāmata šķita vērtīga, bija latviešu izdevuma zinātniskais redaktors - filozofs, sociologs un RSU asociētais profesors Vents Sīlis. Viņa domas un izskaidrojumi dažādos semināros man vienmēr likušies skaidri un pamatoti, tāpēc Sīļa izvēle strādāt ar šo darbu man šķita kā uzticams ieteikums.

Ebreju izcelsmes psihoterapeite Estera Perela brīvi pārvalda deviņas valodas, dzīvojusi dažādās pasaules valstīs un pieredzējusi atšķirīgas kultūras. Viņa vada terapijas praksi Ņujorkā, sniedz konsultācijas ne vien pāriem, bet arī uzņēmumiem, veido raidierakstus un ir sarakstījusi vairākas grāmatas. Jēdzienu “erotiskā inteliģence” ieviesa Perela pati grāmatā “Erotiskā inteliģence”, tā pirmo reizi izdota 2006. gadā un nu jau tulkota vismaz 30 valodās.

Autore pauž, ka ilglaicīgās attiecībās no sava partnera sagaidām gan labākā drauga īpašības, gan erotisko savienību, stabilitāti un mieru, taču tās bieži vien noslāpē to trauksmes dzirkstelīti, kas nepieciešamas erotikas piešķilšanai. Pilnīga atdeve labam seksam balstās uz divām pretrunīgām vēlmēm: mūsu vēlmes pēc drošības un vēlmes pēc pārsteigumiem.

"Savstarpējā intimitātē mēs mīlējamies, radām bērnus, kā arī dalāmies fiziskajā telpā un interesēs. Patiesi, mēs sapludinām savas dzīves pamatus. Bet "pamats" vēl nenozīmē "visu". Personiskā intimitāte iezīmē privāto zonu – to, kas prasa toleranci un cieņu. Tā ir telpa – fiziska, emocionāla un intelektuāla –, kas pieder tikai man. Ne viss ir jāatklāj. Mums katram vajadzētu kopt savu slepeno dārzu." /60.lpp./

Šis darbs apkopo pētījumus un atziņas, kas aicina izprast sarežģīto mijiedarbību starp drošības sajūtu ikdienā un seksualitāti — kā šīs jomas ietekmē viena otru un ko darīt, lai nepazaudētu pāra iekāri, neskatoties uz rutīnu, pagātnes pieredzi vai bērnības traumām. Jā, jā, "slavenās" bērnības traumas ir arī te. Taču nevaru par to smīkņāt, jo bērnībā pieredzētā ietekme uz pieaugušo rīcībām ir visnotaļ loģiski pamatota. Perela prasmīgi un nevērtējoši apvieno teoriju, citu pētnieku atziņas un savu pacientu stāstus. Tieši ārsta personiskā pieredze padara šos stāstus dzīvākus un palīdz lasītājam identificēties vai vismaz saprast aprakstīto kā kaut ko reālu, nevis tikai kā sausas teorētiskas pārdomas. Viņas pacientu vidū ir gan ilgstoši kopā dzīvojoši pāri, gan tie, kas tikai sāk kopīgu dzīvi, gan tie, kas ir pārdzīvojuši krāpšanu, kā arī uzticīgi partneri — neatkarīgi no viņu seksuālās dzīves niansēm.

Secinājums — nav jāgaida, kamēr problēmas pāra attiecībās kļūst acīmredzamas, lai sāktu domāt par tuvību un attiecību kvalitāti. Šī grāmata raisīja vairākas aizraujošas un pārdomātas sarunas gan par seksualitāti pāru dzīvē, gan par to, vai vecāku tuvībai ir vieta pirms bērnu gulētiešanas laika. Un mana patiesi mīļākā daļa grāmatu lasīšanā ir ar lasīto saistītas sarunas, kas veidojas dabiski, nepiespiesti, iedvesmojoties no konkrētā brīža lasāmvielas. Ja tādas veidojas, uzskatu attiecīgo grāmatu par veiksmīgu izvēli.

"[..] erotika kopdzīvē prasa aktīvu iesaistīšanos un tīšu nolūku. Nemitīgu pretošanos uzskatam, ka laulība ir nopietna lieta, drīzāk darbs, nevis rotaļa, un kaisle domāta padsmitniekiem un nenobriedušajiem. Mums jāpārskata sava divdomīgā attieksme pret baudu un jāizaicina visaptverošā neērtība pret seksualitāti, sevišķi ģimenes kontekstā. Ir tik ērti un ierasti gausties par seksuālu garlaicību, taču lolot erotiku savās mājās ir klajš nepakļaušanās akts!" /241.lpp./

Pēc "Erotiskās inteliģences" izlasīšanas sapratu, ka pašpalīdzības un populārzinātnisko literatūru drīkst un vajag lasīt arī tad, ja aprakstītās tēmas pašlaik nešķiet tieši aktuālas. Vai populārzinātniskā literatūra un pašpalīdzības grāmatas ir tas pats? Noteikti ne. Vai šo darbu varētu dēvēt par pašpalīdzības rokasgrāmatu vai drīzāk par saprotami izklāstītu zinātnes atziņu apkopojumu? Manuprāt, tā ir lieliska abu žanru kombinācija, ka apvieno populārzinātnisku psiholoģijas saturu ar pašpalīdzības elementiem. Taču nopietnu attiecību problēmu gadījumā, vislabāk, protams, izvēlēties īsta, dzīva psihoterapeita palīdzību.