Ilgi domāju, vai esmu gatava mājās purkšķu jokiem un ilgstošam to periodam. Visiem bērniem ir dažādu joku periodi un es tikko esmu pārdzīvojusi (cerams) kaku joku un apvainojumu posmu. Taču galu galā sapratu, ka gan kakas, gan purkšķi ir dabiski procesi un par tiem jārunā nepārspīlēti normāli nevis jākaunina, jāklusē un jāsarkst. Niks Karuzo ir zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieks Virdžīnijas tehniskajā universitātē, arī Dani Rabajoti ir zinātniece, zooloģe un Londonas Zooloģijas biedrības pārstāve. Viņu abu kopā izveidotā grāmata "Vai viņi purkšķina" ir jautra, asprātīga un balstīta zinātnes atklājumos nevis prastos zemjostas jokos.
Bet patiesībā sarunas par purkšķiem un gāzēm vecākiem bērniem var maigi aizvadīt no jokiem līdz nopietnai izpratnei par to, ka purkšķi (jeb metāna gāze) veicina globālo sasilšanu. Pastāv uzskats, ka, piemēram, daudz purkšķinošie dzīvnieki, kurus audzē gaļas un piena ieguvei (govis, kazas u.c.) var kaitēt pasaulei gandrīz tikpat ļoti kā automašīnu izmeši gaisā. Eiropas Vides aģentūra savā ziņojumā secinājusi, ka lauksaimniecība ir visvairāk atbildīga par metāna emisiju – 50% nāk no lauksaimniecības un no šī apjoma 80% ir tieši zarnu radītais metāns.
