Džonatans Haids “Trauksmainā paaudze”

Kad lasīju Džonatana Haida (Jonathan Haidt) grāmatu “Trauksmainā paaudze” (The Anxious generation), pieķēru sevi, ka daru to ļoti lēni. Pat sajutos vainīga – kāpēc lasu pa vidu prozu, kāpēc nepabeidzu ātrāk? Bet tad sapratu – šī nav grāmata, ko “izraut cauri” prāta atslābumā. Tā ir grāmata, kur ik pa laikam jāapstājas. Jāapdomājas. Jāpalūkojas uz sevi, uz saviem bērniem, uz pasauli, kurā dzīvojam.

Lasot, ik pa brīdim nācās padomāt – vai es atpazīstu sevi, savu ikdienu, savus bērnus? Vai mana bērnu audzināšana ir cīņa vai komandas sports?

Kad ekrāns aizstāj dzīvi

Viens no spēcīgākajiem grāmatas uzstādījumiem – pieredze ekrānā nav vienlīdzīga ar pieredzi reālajā dzīvē. Bērnu smadzenes attīstās, gaidot noteiktus impulsus un situācijas, un tieši tāpēc digitālā mijiedarbība atstāj robu cilvēka personībā.

Dagmāra Kopštāla “Dienasgrāmata 1917–1923”

Par Mīlgrāvī dzīvojušās baltvācietes Dagmāras Kopštālas (1904-1978) atmiņām darbā “Dienasgrāmata 1917–1923” pirmoreiz dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, klausoties radio raidījumu “Mazā lasītava”. Toreiz biju ļoti iedvesmojusies no dzirdētā, nopirku grāmatu, taču tā palika stāvam plauktā. Nesen grāmatu klubā lasījām darbus par tematu "dienasgrāmata" un atkal atcerējos par šo izdevumu, uzmeklēju savā mājas bibliotēkā un beidzot ķēros pie lasīšanas.

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata aptver laiku no 1917. gada marta līdz 1923. gada martam, skatītu ar jaunas baltvācu meitenes acīm. Vidēju turīgā ģimenē dzimusi meitene, dzīvo Mīlgrāvī, mācās vācu ģimnāzijā pilsētas centrā, un viņas ierakstos caurvijas Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības tapšana. Grāmatā parādās baltvāciešu sabiedrības ierastās pulcēšanās vietas, svarīgie kultūras elementi, bet īpaši spilgti izceļas gaidas – gan prieks par vācu armijas ienākšanu Rīgā, gan apjukums un klusums brīdī, kad tiek proklamēta Latvijas Republika.

Elizabete Šteinkellnere un Anna Guzella “Papīra klavieres”

Austriešu rakstnieces Elizabetes Šteinkelleres (Elisabeth Steinkellner) un ilustratores Annas Guzellas (Anna Gusella) kopdarbs jauniešiem “Papīra klavieres” ("Papierklavier") ir grāmata, kas runā ne tikai ar tekstu, bet arī ar attēliem. Latviski to tulkojusi Signe Viška, dizainu pielāgojusi Ūna Laukmane – un vizuālais šeit patiešām ir tikpat svarīgs kā stāsts. Ne velti “Papīra klavieres” iekļautas arī 2024. gada “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” kolekcijā lasītājiem 15+ vecuma kategorijā.

Tas ir grafiskais romāns – formāts, kas, manuprāt, jauniešiem šķiet daudz pievilcīgāks par klasisku prozu. Stāsta centrā ir sešpadsmitgadīgā Maija, un darbs būtībā ir viņas dienasgrāmata ar mākslinieciskām skicēm. Dalīta istaba ar māsām, mamma, kas viena pati cenšas uzturēt ģimeni, darbs pēc skolas sulu bārā, naudas trūkums – te ir viss, kas varētu vēl vairāk apgrūtināt pusaudža jau tā ne pārāk viegli dzīvi. Un tomēr tas nav tikai stāsts par trūkumu, bet arī par to, kas ir - par draudzību, drosmi būt citādam un par ticību tam, ka arī mazajos apstākļos var atrast vietu savam talantam un balsij.

Gundega Šmite “Koncerts stāstos”

Komponistes Gundegas Šmites jaunākais stāstu krājums “Koncerts stāstos” ir spilgts piemērs tam, kā literatūra un mūzika var saplūst vienotā veselumā. Autore, būdama laikmetīgās klasiskās mūzikas komponiste, ar tekstu rīkojas līdzīgi kā ar skaņdarbu – tam ir ritms, pauzes, tematiska attīstība, emocionāli uzplūdi un atslābumi. Grāmata atklāj, cik organiski dažādu mākslas veidu mijiedarbe var papildināt vienam otru.

Šmite jau iepriekš ir sevi apliecinājusi literatūrā – par miniatūru krājumu “Grieķu svīta” viņa 2023. gadā tika iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā, bet vēl arī kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju radījusi izglītojošo grāmatu Brīnišķā operas pasaule. Savukārt “Koncerts stāstos” 2025. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai prozā, kas man un domāju arī daudziem citiem lasītājiem noteikti ir labs iemesls šo grāmatu paņemt rokās.

Patrika Gagni, "Sociopāte. Memuāri"

Nebīstieties ne nieka! Kapteinei Apātijai ir vienalga!

Patrika Gagni (Patric Gagne, Ph.D.) autobiogrāfiskajā grāmatā “Sociopāte. Memuāri” (Sociopath: A memoir) pauž tieši šādu biedējošu lozungu. Kā lai nebīstas no kāda, kuram ir pilnīgi vienalga par to, vai tu bīsties vai ne, par to, vai tev sāpēs fiziski, vai būsi sarūgtināts? Vienaldzība, nejūtība, apātija IR biedējoša!

Jau ievadā autore noskaņo lasītāju uz to, kas viņa ir, kā viņa sevi redz pati:

“Virspusēji es līdzinos tipiskai vidusmēra amerikānietei. Sociālie tīkli apstiprina, ka esmu laimīga mamma un mīloša partnere, kuras ieraksti balansē uz narcisma robežas. Jūsu draugi mani droši vien raksturotu kā jauku. Bet ziniet ko?

Es nevaru ciest jūsu draugus.

Es esmu mele. Es esmu zagle. Esmu emocionāli sekla. Tikpat kā imūna pret nožēlu un sirdsapziņas ēdām. Esmu ļoti manipulatīva. Man vienalga, ko domā citi. Mani neinteresē morāle. Manus lēmumus neietekmē nekādi noteikumi. Esmu spējīga gandrīz uz visu.” /11. lpp./

Baiba Ziedone-Jansone "Tā tas bija"

Septembris atnāk ar Dzejas dienām un daudzām jaunām balsīm. Taču šoreiz gribu pastāstīt par grāmatu, kas ved pie viena no vispazīstamākajiem latviešu dzejniekiem – Imanta Ziedoņa. Viņa vārds, manuprāt, ir pazīstams pat tiem, kuri ar dzeju ir uz “Jūs”. Arī man Ziedoņa minimismi, epifānijas un rindas, kas tik skaisti iekļautas fonda “Viegli” dziesmās, ir tuvas sirdij. Dzeja dziesmā skan pavisam īpaši.

Vasarā manu uzmanību piesaistīja gaiši zili vāki ar uzrakstu "Tā tas bija", kas slēpa Baibas Ziedones-Jansones atmiņas. Tā nav grāmata par Ziedoni kā literāro dižgaru. Tā ir par viņu kā jaunu vīrieti, tēti bērniem, vīru sievai – par dzīves šķautnēm, kas reti tiek izceltas. Par knapināšanos ar naudu, obligātajām "nodevām" politiskajam režīmam, arī par strīdēšanos un ikdienu. To visu atklāj Ziedoņa meita Baiba Ziedone-Jansone.