Dažādi saraksti man palīdz motivēties, saņemties un vadīties, tāpēc neesmu aizmirsusi arī par lasāmo sarakstu no Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada kolekcijas grāmatām. Zviedru rakstnieces Frīdas Nilsones grāmata "Pērtiķa zvaigzne" ieteikta lasītājiem vecuma kategorijā 11+ gadi. Šīs pašas autores grāmata "Ledusjūras pirāti" bija žūrijas lasīšanai 2019.gadā un lasītāju vērtējumā savā kategorijā ieguva trešo vietu. Es pērn nepieķēros tai, tāpēc autore un stils man nav pazīstams.
Romānā lasītājs iepazīstas ar bērnu namu "Biškrēsliņi" un galvenā stāsta varone ir Jonna. Mēs nezinām, kāpēc viņa tur nokļuvusi, bet skaidri ieraugām, kā ir dzīvot šādā iestādē. Visi audzēkņi kā viens gaida, kad viņus kāds adoptēs. Visi grib labi ģērbtu mammu, kura patīkami smaržo un samīļo. Kādu no saimniecisko darbu pilnajām dienām pārtrauc sagrabējuša volvo ietraukšanās pa svaigi grābto grants celiņu. No grūti nosakāmās krāsas auto izkāpj lempīga gorilla, kuras bikses nošļukušas līdz ceļgaliem. Tādu mammu gan neviens negrib, bet Jonna tieši pie tādas tiek. Jonnas jaunās mājas ir piebāztas dažādām grabažām un pagalms ir lūžņu izgāztuve, no kuras gorilla pelna sev iztiku. Viss nav tik briesmīgi kā mazajai metenei sākumā šķiet, taču idillisko ģimeni iztraucē naudaskārs pilsētas galva.
Grāmata "Pērtiķa zvaigzne" ir aizraujoša pasaka ar brīnumu un realitātes elementiem. Skaidrs taču, ka gorillas nerunā, ar auto nebrauc un nevienai tāda bērnu adoptēt neļaus, taču bez vecākiem palikuši bērni un biznesa kāri pilsētas galvas gan ir pavisam taustāmi arī īstajā dzīvē. Šāda pasaka zināmā mērā atgādināja bērnībā lasītās Roalda Dāla (Kas par nejēdzīgu viņa vārda latviskojumu vikipēdijā? Rūalls?) "Raganas" vai "Matildi", Gerhards Holca-Baumerta Alfona Trīcvaidziņa sēriju un Astridas Lindgrēnes "Madikena" vai "Ronja - laupītāja meita". Tā ir bērnam saprotama pasaule ar iespēju paslēpties tekstā no ikdienas, ieskatīties nezināmajā un izklaidēties ar dažu labu jociņu.
Lai arī sižets ir aizraujošs, tas slēpj sevī pieaugušam lasītājam saskatāmus nopietnus pārdomu graudus. Te ir par bērnu dzīvi institūcijā (jo īpaši, ja runa ir par normām, skaitļiem un komisiju pārbaudēm, uz kurām visu saved kārtībā "uz ūsiņu), kurā nav īsti vietas individuālai pieķeršanās iespējai starp bērnu un pieaugušo, bet ir vieta pamatīgai darbaudzināšanai. Te ir arī par gaidām un to piepildīšanos vai sagrāvi nepiepildāmu sapņu priekšā. Te ir arī par nesavtīgu mīlestību. Te ir arī stāsts par drosmi stāties pretī pāri darītājiem un cīnīties par savu laimi, par drosmi pieņemt lēmumus, nevis tikai akli paļauties uz likteni. Te ir arī pieaugušie, kuri savu egoistisko mērķu vārdā sev pa vidu stumda nabaga beztiesīgo bērnu.
Protams, ja paskatāmies pragmatiskām acīm, tad šajā grāmatā ir visa iespējamā vardarbība un nolaidība pret bērnu, viss tas, no kā bērnus reālajā dzīvē sociālais dienests cenšas izraut, kaut vai aizvedot uz bērnunamu, ja ne atrodot pilnvērtīgāku un rūpēties spējīgāku ģimeni. Turklāt arī bērnunamā ir savas psiholoģiskās un fiziskās vardarbības iezīmes. Taču šī nav pragmatiskām acīm lasāma grāmata pieaugušajiem. Šī ir izklaide bērniem un tādai tai arī jāapliek. Es savos 11 vai 12 gados noteikti būtu paķērusi šo grāmatu bibliotēkā un ar lielu aizrautību arī izlasījusi, mājās zem segas, vienlaikus cītīgi lokot iekšā sevī kārtējo Princas šokolādi.
tā nav latviskošana, tā ir atveide. sofija - zape, fricis - spricis, tā ir latviskošana.
AtbildētDzēsttā nu norvēģi izrunā - Rūals. mūsdienās tad nu tā, bet pirms gadiem 150 norvēģi savā ciematā uzjautāti apgalvotu, ka nekādu roaldu pie viņiem nedzīvo