Mana dzīve grāmatās jeb My life in books

Jau kādu nedēļu sekoju līdzi ierasto grāmatu blogeru ierakstiem,par viņu dzīvi grāmatās kamēr sagaidīju arī savu stafetes kociņu piedalīties. Paldies Sisyphus un Doronike par veseliem diviem aicinājumiem!

Projekts My life in books ir pavisam vienkāršs.

Blogeris:

1) pavisam īsi iepazīstina ar sevi

2) atbild uz pieciem jautājumiem (izklāstīti zemāk)

3) min vismaz 1 grāmatu blogeri, kam nodod stafeti tālāk

Jautājumi:

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Aidā!

Esmu žurnāliste un studente. Man patīk lasīt, lai cik arī maz laika tam dažreiz atliktu. Kad nespēju tikt pie grāmatām, izjūtu sirdsapziņas pārmetumus, kas jo vairāk palielinājušies kopš rakstu blogu un izjūtu vajadzību to darīt regulāri. Mana vājība ir apavi, somiņas un grāmatas. Ja uz kurpēm un somiņām es spēju sevi ierobežot, tad grāmatas ir salīdzinoši lētākas un cenšos grāmatu veikalos neiet, ja mani uz plaukta jau gaida vismaz 3 nelasītas grāmatas.

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)

Cik atceros, mūsu mājās gan mammai, gan brālim vienmēr bija pie gultas grāmatas - dažreiz pat vairākas vienlaikus, ko viņi lasīja vakaros pirms miega. Tātad grāmatas mūsu ģimenē lasīja, turklāt daudz to bija arī plauktos visās istabās. Priekšā gan man lasīja tikai vecmāmiņa tajās divarpus reizēs, ko nakšņoju pie viņas. Pati gana ātri iemācījos lasīt un turpināju tradīciju pie gultas regulāri turēt vismaz 2 iesāktas grāmatas vienlaikus, vēlāk lasīšanu iznesu arī ārpus mājas un vienmēr man somā ir kāda grāmata, ko attiecīgā brīdī lasu, kad vien ir iespēja - autobusā, kaut kur gaidot, pludmalē, mežā vai jebkur citur, kur to pieļauj etiķete. Mīļākās grāmatas nav aizvien un nevienā dzīves posmā, arī ne bērnībā nav bijušas.

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Pa saviem nedaudzajiem dzīves gadiem esmu izlasījusi tieši tik daudz grāmatu, lai būtu grūti atcerēties to pirmo labāko, interesantāko vai jebkādā citā veidā "pirmo" grāmatu. Noteikt pirmo arī būtu grūti, jo gandrīz nekad neesmu dalījusi grāmatas bērnu, jauniešu un pieaugušo - lasīju to, kas pats "pie manis atnāca" jeb "iekrita acīs" bibliotēkā vai mājas grāmatplauktos. Prātā ienāca Pāvila Rozīša "Ceplis", kura mani ieinteresēja kā noteikta laika posma Latvijā sabiedrības un vispārējo norišu attēlojums. Tāpat interesanta man šķita Vizmas Belševicas triloģija "Bille" par rakstnieces pašas dzīvi, kas gan vairāk laikam attiecināma uz jauniešu auditoriju.

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

 Man vēl līdz 30 gadiem kāds strēķītis ir ejams un jau minēju, ka mīļākās grāmatas man nav. Es katrā grāmatā cenšos saskatīt kaut ko tādu, kas liek padomāt, paskatīties uz pasauli citām acīm. Džordžs Orvels un "Dzīvnieku ferma" man pastāstīja par politikas īpatnībām. No nesenākām grāmatām - Ilona Balode ar "Rīga-Pekina" man lika padomāt par to cik daudz ir iespējams ar pavisam maziem finanšu ieguldījumiem. Savukārt Emmas Donohjū "Istaba" parādīja, cik ļoti cilvēkam ir nepieciešams būt "ārpusē". Savulaik mani ļoti iespaidoja Mārgareta Mičelas "Vējiem līdzi", kas bija manas vecmāmiņas mīļākā grāmata. Pēc tam man visur gribējās ieraudzīt romantisko un to Reta Batlera tipa vīrieti, bet noteikti negribējās pašai ar tādu sapīties. Savukārt Harija Potera sērija bija tas, kas 13-14 gadu vecumā lika man ātrāk skriet mājās pēc skolas un, jāatzīst, dažu labu stundu arī nobastot. Man ļoti interesē lasīt dažādas grāmatas par vēstures notikumiem, īpaši saistībā ar Staļina Gulaga nometnēm, vāciešu koncentrācijas nometnēm, uz Sibīriju izsūtītajiem latviešiem (un ne tikai), vienkārši ikdienas dzīves apraksti noteiktos laika posmos (iesaku Orlando Faidžīsa "Čukstētāji"), vēl jo interesantāk tas top, ja izklāstīts no iesaistīto, notikumus pieredzējušo personu puses - tādējādi vēsture kļūst personiskāka.

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Šajā jautājumā vairāk atbildēšu par bloga rakstīšanu un lasīšanu. Pašas emuāra uzturēšana mani  disciplinē "atskaitīties" par to, ko esmu lasījusi un, kādas pārdomas man tas ir izveidojis, kā arī stimulē lasīt vēl un neiesīkstēt. Tajā pašā laikā mans blogs mani iedzen pašpārmetumos, jo gadās brīži, kad nevaru lasīt tik daudz, kā vēlētos un līdz ar to arī rakstīt nesanāk daudz. Diemžēl tā ir sanācis, ka līdz ar izkāpšanu no skolas sola arī grāmatām atvēlamā laika kļuvis mazāk - vienmēr ir kādi darbi, kas jāpadara, autobusā uznāk miegs vai vienkārši mājās jāpavada daudz laika pie datora, lasot akadēmiskus tekstus.

Citu blogu lasīšana man ir glābšanas riņķis brīžiem, kad pašai nav tik daudz laika pievērsties grāmatām un patverties tajā pasaulē, ko radījuši rakstnieki. Ik reizi priecājos ieraudzīt kādas pārdomas par grāmatām, kuras esmu lasījusi arī pati un citu blogotāju lasītais papildina arī manu "gribu izlasīt" grāmatu sarakstu.

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Mans guilty pleasure ir jau iepriekš minētās somiņas un apavi. Arī grāmatu veikali ir mana vājība. Man patīk ieiet grāmatu veikalā un ostīt jaunās grāmatas. Tāpat arī vecām grāmatām, ja tās pareizi glabātas, ir sava īpatnējā smarža un nespēju noturēties nepaostījusi grāmatu, neatkarīgi no tā vai tā jauna vai veca.

Īsumā vai garumā par manu dzīvi grāmatās tas arī viss. Stafeti vēlos nodot tālāk Uldim, kurš raksta ne tikai par grāmatām un Spīganai.

Es gribu arī mazliet atkāpties no nosacījuma nodot stafeti tālāk tikai grāmatu blogeriem, jo ticu, ka arī citiem ir, ko teikt. Iesaku iesaistīties šajā ķēdes projektā arī Dacei un Kristīnei.