pirmdiena, 2012. gada 19. novembris

Leģionāri. Diskusija ar kaušanos | GIT

Foto no GIT mājas lapas šeit
LEĢIONĀRI. Diskusija ar kaušanos
Autori 
: Carl Alm (Somija), Ieva Kauliņa, Kārlis Krūmiņš, Valters Sīlis
Režisors 
: Valters Sīlis
Spēlē : Carl Alm, Kārlis Krūmiņš
Scenogrāfe: Ieva Kauliņa
Gaismas: Jānis Sniķers, Māra Jarovoja
Izrādes pamatvalodas ir angļu un latviešu, varoņi epizodiski runā arī zviedru, vācu un somu valodās.

Valsts svētki un tiem līdzi nākošās brīvdienas man ir izvērtušās par kultūras un draugu pasākumiem. Šovakar apmeklēju izrādi "Leģionāri.Diskusija ar kaušanos" Ģertrūdes ielas teātrī (GIT). Patika un, protams, raisīja pārdomas.
Pavasarī GIT apmeklēju pirmo reizi, noskatīju, ka vēlos aiziet arī uz "Leģionāriem", bet ar bakalaura darba rakstīšanu un citām raizēm piemirsās. Tagad atcerējos atkal, ātri un nesāpīgi ar Vladislavu iegādājām biļetes, sarunājām kompāniju un devāmies baudīt kultūru. Zāle pilna un četratā priecājāmies, ka bijām pirmie, kas ienāca zālē, jo citādāk nāktos sēdēt pa vienam (vietas nav numurētas).


Īsumā par sižetu - divi cilvēki uz skatuves izrunā to, vai Zviedrijai vajadzēja izdot baltiešu izcelsmes leģionārus jeb tos, kuri dienējuši vācu karaspēkā, Padomju Savienībai, vai tomēr nē. Izrādes autori meklē līdzsvaru dilemmai starp indivīda un sabiedrības brīvību. Jautājums ir par to, kurš rīkojās pareizāk un kā interesēs. Kur ir un, kur nākotnē būs aizvainojums, nodevības sajūta vai jebkas cits, kas saistīts ar Otrā pasaules kara notikumiem. Vai līdzsvaru starp brīvībām bija spējuši atrast zviedri? Tiem, kuri angļu valodu neprot, baudāma gan izrāde diez vai būs.

Es apzināti negaidīju neko konkrētu no šīs izrādes. Nelasīju par to un neinteresējos, kad aicināju līdzi draudzeni, tā arī teicu - kaut kas par leģionāriem, esot labi novērtēta izrāde, bet sīkāk iekšā neko nezinu. Un nevīlos, ne par gramu! Paldies režisoram, paldies aktieriem un visiem pārējiem cilvēkiem, kas iesaistīti šīs izrādes tapšanā! Paldies par to, ka, sadarbojoties ar ārzemju kolēģiem, latvieši ir varējuši runāt par lietām, kuras labprātāk nekustina!
Divas stundas uz samērā neērta krēsla palidoja nemanot, lai arī atzīšos, ka uz minūtīti iesnaudos "Zviedrijas parlamenta deputātu debašu" laikā. Mana snaušana gan nav jāuzskata kā kāda tēlojuma vai mākslas darba kopējās kvalitātes vērtējumu norādošs faktors - es varu atslēgties praktiski visur. :)

Patīkami, ka aktieri veidoja saikni arī ar skatītājiem, kas palīdzēja gan noturēt uzmanību, gan sajusties tuvāk notikumiem. Man ļoti patika kā tika attēlotas nežēlīgas pašnāvību ainas - nekas nav līdz galam pateikts un viss tāpat ir saprotams. Kopumā izrāde ir tiešām lielisks veids kā latviešiem paskatīties no malas uz to, kā mūs varbūt redz kaut kur citur pasaulē, bet kā noteikti redz daļa mūsu pašu tautiešu. Ironiski, asprātīgi un ar melna humora piesitienu. Ir vērts aiziet! Starp citu Latvijā šogad izrāde būs skatāma vēl tikai 20. novembrī un pēc tam atkal 2013. gada februārī.

Manuprāt, no visa pateiktā uzsverams ir tieši tas, ka somu aktieris Carl Alm pasaka savā monologā izrādes beigās. Nav svarīgi kas ir noticis, kas kam un ko ir nodarījis. Latviešiem svarīgi ir tikai tas, ka kaut kas ir noticis un uz šī notikušā bāzes mēs varam veidot sev mocekļa tēlu, mēs esam cietuši un mēs ciešam aizvien. Ārkārtīgi trāpīga bija frāze, kas tulkota izklausījās apmēram šādi: "jūs vēlaties būt Eiropas Jēzus Kristus, kas krustā sists". Tad vēl arī "iesēdusies" ir arī ironiskā frāze, ka latvieši savās ciešanās par kara notikumiem ir tikai otrie, jo pirmo vietu ieņem ebreji.  Manuprāt tieši šis lugas monologs pilnā apjomā ir tas, kas būtu jādzird ikkatram latvietim, kurš vēlas sevi nolikt mocekļa lomā, kurš vēlas paraudāt par savu un tautas nelaimīgo likteni un nolaidis rokas gaidīt, lai kaut kas notiek pats no sevis. Turklāt mūsdienu nelaimes attaisnot tieši ar nejēdzīgo vēsturi un visiem okupētājiem, kam vien nav slinkums bijis cauri Latvijai iet. Visus ir skārusi globālā krīze, visus vairāk vai mazāk ir skāris karš, mūsdienās Sīrijā iet bojā tūkstošiem cilvēku un tā ir realitāte. Tas, kas ir bijis, ir jāatstāj pagātnē - tur, kur tam ir vieta. Nav jēgas sev pakaļ vilkt maisā beigta zirga līķi.

Izrāde „Leģionāri” ir izvirzīta 2011./2012. gada sezonas Teātra balvai „Spēlmaņu nakts” trijās nominācijās: Gada latviešu autora darba iestudējums, Gada režisors un Gada aktieris. Balvas saņēmēji tiks paziņoti Spēlmaņu nakts noslēguma ceremonijā 2012.gada 23. novembrī.

Papildus informācijai tas, ko piedāvā Kultūras Diena:

1945. gada maijā Zviedrijā ieradās aptuveni trīs tūkstoši Vācijas bruņotajiem spēkiem piederīgu militārpersonu. Saskaņā ar Zviedrijas iestāžu datiem kopumā internēja 167 baltiešu karavīrus, starp viņiem - septiņus igauņus, 11 lietuviešus un 149 latviešus. 1945. gada 2. jūnijā PSRS sūtniecība Stokholmā iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai verbālnotu, kurā pieprasīja Zviedrijas viedokli par tās teritorijā internētajām "vācu vai vāciešu kontrolē bijušām militārpersonām". 1945. gada 14. novembrī kāds Zviedrijas Ārlietu ministrijas ierēdnis par lēmumu izdot baltiešu karavīrus informēja bijušo Lietuvas vēstnieku Stokholmā Ingu Šeiņu, un šī informācija kļuva zināma Zviedrijas sabiedrībai, kas izraisīja plašus protestus.1946. gada 25. janvārī kuģis Beloostrov atstāja Trelleborgas ostu. PSRS iestādēm tika izdoti 146 baltiešu karavīri, starp kuriem bija 132 latvieši, deviņus lietuvieši un septiņi igauņi. Kopā ar leģionāriem izdoti tika arī divi latvieši - civilpersonas.
Izrādes veidošanā izmantots plašs materiālu klāsts: Pērs Olovs Enkvists Leģionāri, Osvalds Freivalds, Edvīns Alksnis Latviešu kaŗavīru traģēdija Zviedrijā, filma Baltiešu izdošana (režisors J. Bergenstrole,1970), Latvijas Okupācijas muzeja videoarhīvā esošā Oļģerta Ābrama videoliecība, Zviedrijas armijas muzeja videoarhīvā esošais vācu kareivju izdošanas dokumentētais video ieraksts.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Bērna grāmatu plaukta papildinājums

Valtera grāmatas ikdienā bija izvietotas vienā koka kastē un mana grāmatu plaukta maliņā. Pienāca diena, kad man apnika šāda neloģika, ...