sestdiena, 2012. gada 10. novembris

Marks Hedons "Savādais atgadījums ar suni naktī"

Jāņa Rozes apgāds
cietie vāki
252.lpp.

Iepriekš esmu rakstījusi, ka man nepatīk dalīt grāmatas izteikti "pieaugušo" un "bērnu" literatūrā. Šoreiz Marka Hedona "Savādais atgadījums ar suni naktī" ir izteikts piemērs tam, ka ir grūti nodalīt, kur beidzas bērnu literatūra un, kur sākas pieaugušajiem domātie darbi. Šis stāsts ir par 15 gadus veco Kristoferu, kuram ir garīgā atpalicība, nepatīk dzeltenā un brūnā krāsa un citu cilvēku pieskārieni. Zēns dzīvo Lielbritānijā un viņam patīk suņi. Kad viņš atrod kaimiņienes pūdeli nogalinātu ar dārza dakšām, viņš sāk rakstīt "asiņainu šausmu romānu" un veic detektīvizmeklēšanu.


Autors Marks Hedons (1962) ir Anglijā pazīstams bērnu grāmatu autors un ilustrators. Viņš raksta arī scenārijus BBC televīzijas bērnu raidījumiem. Marks Hedons vairākus gadus strādājis ar cilvēkiem, kuriem ir fiziski un garīgi traucējumi, tādējādi grāmatā attēlotais zēna pasaules skatījums autoram, acīmredzot nav svešs.

Avoti apgalvo, ka "Savādais atgadījums ar suni naktī" ir rakstnieka pirmais romāns pieaugušajiem. Drīz pēc iznākšanas grāmata kļuva par vienu no lielākajām sensācijām britu literatūrā un 2004. gadā saņēma prestižo Whitbread prēmiju. Grāmata guvusi lielu starptautisku atzinību un tulkota jau vairāk nekā trīsdesmit valodās.

Par saturu pastāstīšu vien tik daudz, ka Kristofers ir ļoti interesants personāžs, kuram ir atņemts tas kā parasti cilvēki socializējas, bet tā vietā iedotas fenomenālas matemātiķa spējas. Es nevēlos saukt Kristoferu par cilvēku ar īpašām vajadzībām, jo vajadzības viņam ir tieši tādas pašas kā citiem cilvēkiem. Es teiktu, ka Kristofers ir "īpašs bērns".

Tieši zēna strukturētais skatījums uz pasauli sniedz lasītājam ieskatu lietās, par kurām mēs ikdienā varbūt arī neaizdomājamies. Lai Kristofers saprastu un pieņemtu apkārt notiekošo, visam jābūt skaidri strukturētam, pēc noteiktas kārtības un loģikas izveidotam. Kristofers nesaprot tēlainos izteicienus un neskaidrus rīkojumus.

Šo darbu lasot, aizdomājos par to, cik daudz mēs zinām par cilvēkiem ar garīgu atpalicību, neatkarīgi no diagnozes nopietnības pakāpes. Mēs taču automātiski uztveram komunikācijas partnera noskaņojumu un vēstījuma veidu, nozīmi, apkopojot uzreiz vairākus komunikācijas kodus - partnera pozu, ķermeņa valodu, grimases, teiktos vārdus, balss tembru un vēl daudz ko citu. Kristofers nespēj lietas tvert tik kompleksi, viņam nepieciešams piedomāt, lai veiktu secinājumus par cita cilvēka nolūkiem un teiktā būtību.

Vai mēs zinām kā sarunāties un saprasties ar cilvēku, kurš pasauli redz atšķirīgi? Vai mēs nedzīvojam stereotipos par to, kā jūtas un domā šie cilvēki? Domāju, ka šo grāmatu ir vērts izlasīt gan pieaugušajiem, gan arī pusaudžiem, lai saprastu, ka visa pasaule negriežas tikai ap viņiem pašiem un to, ka cilvēki mēdz būt dažādi. Katram savi tarakāni vai putni galvā un varbūt šāda stāsta izlasīšana palīdzēs izprast mums apkārtējo cilvēku mazās dīvainības, kas ne vienmēr nozīmē medicīnisku diagnozi.

Starp citu, es atklāju, ka mani arī nomierina, ja viss ir sakārtots un atrodas noteiktās vietās. Tāpat arī veicamos darbus, es labprātāk fiksēju sarakstos - tad man ir mazāk stresa, tos izpildot, un es pārliecinos, ka neko neesmu aizmirsusi izdarīt. Varbūt tā ir dīvainība, bet varbūt tā tas vienkārši ir.
Vēl kāda lieta, kas mani šajā stāstā piesaistīja, bija izklāsts par to, ko māca garīgi atpalikušiem bērniem viņu skolās "īpašajiem bērniem". Tur ir gan dzīves mācība (ja pareizi atceros), gan zīmēšana un laiks sarunām ar skolotāju, kas vienlaikus, šķiet, ir arī psihologs un mediķis un kurš pastāsta neizprotamā slietas, piemēram, citu cilvēku grimases un to nozīmi. Cik sapratu, tad katram bērnam šādā skolā tiek meklēta sava īpašā pieeja, lai palīdzētu izkopt tieši šim bērnam grūti nākošās prasmes un attīstītu katra indivīda talantus. Interesanti, kā izglītības sistēma "īpašajiem bērniem" darbojas Latvijā?

Stāsts nebeidzas ar suņa slepkavas atklāšanu, tur ir arī ceļojums un ģimenes drāma. Iesaku!

2 komentāri:

  1. Lai nu kas par kaiti bija Kristoferam (autisms? Aspergera sindroms?), tā noteikti nebija garīga atpalicība. Par garīgi atpalikušiem sauc cilvēkus, kuru IQ ir zem 70. Nekādas matemātiķu superspējas viņiem nevar piemist.
    Mani pašu romāns līdz galam neuzrunāja, laikam par maz emocionalitātes. http://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2011/03/03/hedons-ar-suni-nakti

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es atvainojos, ja izmantoju nepareizo vārdu vai jēdzienu. Neesmu mediķis un arī grāmatā Kristofera diagnoze netika minēta.

      Dzēst