trešdiena, 2011. gada 18. maijs

Orlando Faidžīss „Čukstētāji. Privātā dzīve Staļina Krievijā”


Iesējuma tips: cietie vāki
Augstums x platums, cm: 21 x 14
Svars (g): 910
1000 lpp

Vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem labu laiku atpakaļ žēlojos par laika trūkumu visām vēlamajām dzīves norisēm un kā viens no tām tika pieminēta šī grāmata. Nu to esmu piebeigusi. Vārdam „piebeigusi” varētu šķist negatīva nokrāsa, taču tā nebūt nav. Piebeigusi tāpēc, ka ilgi tas nāca. Kā jau teicu iepriekš šis nav darbs, kuru var lasīt atpūšoties un nedomājot līdzi, smadzenes ir jātur saspringta visas 1000 lappuses. Citējot sevi : „Tā nav grāmata, kuru var palasīt vienkārši pirms iemigšanas smadzeņu atpūtai. Tā ir grāmata, kuras katrai lapai ir jāseko līdzi ar 100 % uzmanību. Tā ir grāmata, uz kuras lappušu malām ar zīmuli raksta piezīmes. Tā jābauda, jāgaršo, lēnām, kā trekns šokolādes deserts.” Ar šo darbu biju aizrāvusies tik ļoti, ka, neskatoties uz grāmatas gabarītiem, mēdzu to ņemt līdzi uz universitāti
vai citās ikdienas gaitās un nolīst maliņā,lai iedziļinātos tajā. Tie,kas mani šādā nodarbē pieķēra iesauca Faidžīsa grāmatu par manu bībeli - kā izmēra, tā lasīšanas intensitātes dēļ.

Un ar pilnīgu pārliecību varu apgalvot, ka tā uzskatu arī šobrīd, kad tā ir izlasīta turklāt tiešām piebārstīta ar piezīmēm uz lapu malām un beigās. Šķiet pat, ka tā ir pirmā reize, kad tik lielā daudzumā lasīšanas gaitā veicu piezīmes. Nodaļu pēc nodaļas Orlando Faidžīss ievada lasītāju savā pētījumā par sabiedrību Krievijā Staļina valdīšanas laikā. Sava pētījuma veidošanai Faidžīss ir pētījis daudzu Padomju Savienībā dzīvojošu ģimeņu likteņus, iekļaujot arhīvu dokumentus, cilvēku stāstījumus un vēsturiskos skaidrojumus par to, kas notiek politikā un ekonomikā un kā tas ietekmē sabiedrību. Tā kā esmu vēsturiskus notikumus izskaidrojošas literatūras cienītāja, šajā grāmatā vai ikkatra lapa bija kā bauda manām smadzeņu krociņām. Komunālā dzīvokļa dzīve – Faidžīss pastāsta ne vien kāda tā ir, bet kādu apstākļu ietekmē cilvēki ir sākuši dzīvot tā saucamajās „komunalkās”. Izrādās, ka komunalkas bija ne tik vien pārapdzīvotības problēmas risinājums, bet arī sabiedrības pārvaldības forma – cilvēks nevar sacelties pret valdošo varu, ja viņš nevar brīvi paust savu pārliecību, viņš nevar brīvi paust savu pārliecību, jo komunalkās arī tējkannām ir ausis, ja ausis sadzirdēs tavu pretvalstisko nostāju, tevi denuncēs (nosūdzēs), apcietinās un aizsūtīs uz spaidu darbu nometni vai pat nošaus. Rezultātā visi „ir apmierināti” ar pastāvošo valsts pārvaldes iekārtu.

Šķiet, ka pētījumā apskatītais laika posms (nedaudz vairāk kā 40 gadi) ir vien mazs sprīdis, bet šajā grāmatā ideāli parādīts tas cik ātri var mainīties sabiedrībai diktētās un uzspiestās ikdienas, politiskās, ekonomiskās un citas vērtības.  Par čukstētājiem cilvēki palika, jo runāt skaļi bija bīstami, runāt par jebko bija bīstami, jo par jebko tevi varēja „ierakstīt” tautas ienaidnieku rindās un tad tu varēji apmāt ardievas savai ģimenei cerot, ka viņus neskars izsūtījums un labākajā gadījumā tava sieva pazaudēs darbu, bet bērnus izslēgs no skolas un viņiem „tik vien” kā atņems pārtikas kartītes. Ja ļoti nepaveiksies, tad arī sieva tiks pierakstīta tautas ienaidnieku rindās un aizsūtīta uz kādu aukstāku attālu nostūri veikt darbus dižās Padomijas celšanai. Staļina sistēmā nemēdza apcietināt un izsūtīt tikai vienu ģimenes locekli, par kļūdām jāmaksā bija visai paplašinātajai saimei  brālēniem, vecmammām, bērniem, svaiņiem utt. Ironiskākais ir tas, ka bieži šīs kļūdas nemaz netika pieļautas, vienkārši kādam gribējās otras ģimenes istabu komunalkā vai dīvānu un šādu vēlmju piepildīšanai visvienkāršākais veids ir uzrakstīt ziņojumu par to, ka „Vasīlijs Oļegovičs Pupkins sūdzējās, ka nevar sviestu veikalā dabūt, viņš valsti nemīl, tas nozīmē, ka viņš pie pirmās iespējas taps par ASV spiegu.” Lieta darīta – ģimeni no istabas ārā un nosūdzētājam atslēgu ķešā.

Faidžīss lieliski aprakstījis arī ģimenes kā sabiedriskās institūcijas vērtību maiņu laika gaitā. Darba nobeigumā izsmeļošs stāstījums par dažādu līmeņu sabiedrības pārstāvju reakciju uz Staļina nāvi, cerībām, kas tika liktas uzreiz pēc tās, bailēm, kas pamodās, jo nevarēja jau zināt kā būs tālāk, lai arī Staļina režīms bija skarbs un bailes iedzenošs, tomēr pazīstams un cilvēki bija kā nekā pielāgojušies dzīvei Staļina Krievijā. Faidžīss sociālas norises pamatoja ar vēsturiskiem notikumiem tā pārvēršot savu darbu ne vien pētījumā par sabiedrību, bet arī labā vēstures apguves materiālā. Bieži lasot galvā „izleca” doma – ak tad redz kāpēc tā! Pat dzejai un literatūrai ir vieta šajā grāmatā, Faidžīss, manuprāt, izsmeļoši izskaidrojis dzejas nozīmi Staļina Krievijā, bet jo īpaši Otrā pasaules kara laikā. Dzeja bijusi ne vien autoru vēstījums lasītājam, ne vien iedvesmas avots ticīgajiem, bet arī propagandas līdzeklis valdībai. Lasīju un šķīru lapas te uz priekšu, te atgriezos atpakaļ, lai salīdzinātu personvārdus un vietas, jo cauri visai grāmatai vijas vairāku ģimeņu dzimtas koku izklāsts, likteņu stāstījums un no katra koka zari uz visām pusēm brīžiem saskaroties ar tām ģimenēm par kurām jau lasīts, brīžiem ienesot jaunus personāžus.

 Zīmīgi, ka lielāko daļu grāmatas lasīju laikā, kad universitātē „baudīju” kursu sociālajā antropoloģijā un līdz ar to mani nepameta sajūta un iekšējais lasāmā darba raksturojums – sociāli antropoloģisks pētījums – kā norises ietekmē personības veidošanos un indivīdu rīcību. Šajā grāmatā mani ļoti aizrāva tas, ka tika pieminētas un izskaidrotas daudzas lietas, par kurām iepriekš tika dzirdēts pa ausu galam un nav bijusi izpratne par to būtību. Kā piemēru varu minēt Pavļika Morozova kultu Krievijā un visā PSRS kopumā, biju par to dzirdējusi, bet nezināju, ko tas nozīmē, lasot grāmatu uzzināju, ka tam ir saistība ar konkrētu personāžu un denuncēšanas „tradīciju”. Līdzīgi kā ar izteicienu „Vadā kā Susaņins” – izmanto daudzi, bet retais zina, kas īsti ir bijis šis leģendārais Susaņins un kāpēc ar viņa vārdam piemīt apzīmējuma nozīme.

Nebūtu godīgi vienā bloga ieraksta pastāstīt 1000 lappuses grāmatas, jo tas arī nav kvalitatīvi iespējams. Darbs ir aizraujošs un domāšanu raisošs, lasot jāatsauc atmiņā jau zināmie vēstures fakti, jāsavieto tie ar priekšā rakstīto un jāiepleš acis apbrīnā par to cik daudz vēl ir nezināmā. Darbu, manuprāt, lieliski papildina un lasīšanu atvieglo daudzie fotoattēli, kā arī izpratni par cilvēku saistību veicina dzimtas koku ilustrācijas. Faidžīsa grāmata iesakāma ikvienam vēstures entuziastam un arī tiem, kuriem patīk lasīt par cilvēku likteņiem. Līdz šim plauktā mani gaidīja nelasīta Staļina Biogrāfija, pēc šī beidzot ir radusies vēlme tai pieķerties. Gribās uzzināt, kas bija tajā cilvēkā tāds, ka pat tie, kuri viņu neatbalstīja, baidījās to teikt skaļi un dažreiz neteica pat čukstus. Šķiet, ka jāpiekrīt man apkārtējo vērtējumam ar precizējumu - Orlando Faidžīsa "Čukstētāji" var būt Krievijas vēstures norišu bībele. Gan jau, ka kaut ko vai pat ļoti daudz ko esmu aizmirsusi ierakstīt, bet mēram tomēr jābūt. Ieteikumi, piebildes un atsauksmes gaidāmi komentāros.

P.S. Uzziņai pievienoju informāciju no Zvaigzne ABC mājas lapas par autoru un grāmatu.

Orlando Faidžīss (Orlando Figes, dz. 1959) ir vēstures profesors Londonas Universitātes Bērkbeka koledžā. Viņš ir sarakstījis grāmatas “Zemnieku Krievija, Pilsoņu karš” (Peasant Russia, Civil War) un “Tautas traģēdija: krievu revolūcija, 1891–1924” (A People’s Tragedy: the Russian Revolution 1891–1924), kas 1997. gadā saņēma Volfsona Vēstures balvu, V. H. Smita Literāro balvu, Longman balvu kā gada labākā grāmata par vēsturi, NCR Grāmatu balvu un Los Angeles Times Grāmatu balvu. Viņa darbs “Natašas deja: Krievijas kultūras vēsture” (Natasha’s Dance: A Cultural History of Russia, 2002) tika nominēts Semjuela Džonsona balvai. Viņa grāmatas ir tulkotas vairāk nekā 20 valodās.

Šis ir stāsts par vienkāršu cilvēku dzīvi Staļina Krievijā: tādā pasaulē, kur visi baidījās izteikties un sabiedrība runāja čukstus, vai nu lai pasargātu draugus un tuviniekus – vai lai viņus nodotu. Strādnieks varēja ziņot par priekšnieku, vīrs – atbrīvoties no mīļākās, kaimiņš – gandarīt savu skaudību. Dubulta dzīve kļuva par normu, un tomēr daži meta izaicinājumu valstij. Orlando Faidžīsa fenomenālajā grāmatā šie klusējošie aculiecinieki pirmo reizi ir sākuši runāt.

“Šī grāmata ir viens no labākajiem literārajiem pieminekļiem padomju tautai, līdzvērtīga “Gulaga arhipelāgam” un Šalamova prozai. “Čukstētāji” ir fascinējoša enciklopēdija par cilvēku attiecībām staļiniskā terora laikā.”
  Andrejs Kurkovs, New Statesman

Meistarīgs stāsts par zaudētām un nolaupītām dzīvēm.
Sunday Times

Faidžīss, izcilais vēsturnieks, kas angļu valodā raksta par Krievijas vēsturi, ir paveicis mūža darbu, dokumentāri apkopodams un izprazdams murgaino padomju gadsimtu. [..] Rezultāts ir neparastie, dziļi aizkustinošie “Čukstētāji”, [..] pilni cilvēcības, gluži kā atdzīvināts Dostojevska romāns. Tas ir vēstures pētījums, taču šīs grāmatas lasīšana bija viens no emocionālākajiem literārajiem piedzīvojumiem manā dzīvē.
Sols Austerlics, Boston Globe

Aizraujoši. [..] Faidžīsa grāmata ir pirmā, kas patiesi atver durvis uz krievu tautas privāto, iekšējo dzīvi Staļina laikā. [..] Viņa spožais stāstījums par šaušalīgu sociālu eksperimentu tuvina mūs padomju utopijas sirdij, tam laikam, kad cilvēkam nebija iespējams būt pašam pat aiz slēgtām durvīm.
Marianna Breisa, Independent on Sunday

Neparasta grāmata. [..] Pateicoties Faidžīsam, šie aculiecinieki ir pārvarējuši savu klusēšanu un ierunājušies skaļāk par čukstu.
Džošua Rubensteins, The New York Times

Satriecoši. [..] Kolektīva liecība, kurā sadzirdamas balsis, kas skan pa beidzot atvērtām durvīm.
Aleksandrs Kokbērns, Sunday Times

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru