piektdiena, 2011. gada 17. jūnijs

Andrus Užkalnis „Anglija : cilvēki un viņu valsts”





Iesējuma tips: mīkstie vāki
Augstums x platums, cm: 20 x 13
Svars (g): 288
256 lpp


Kā vēsta informācija, kas atrodama Zvaigzne ABC mājas lapā, mani sagaida „Asprātīgs, ar daudziem interesantiem – gan nopietniem un oficiāliem, gan  sadzīviskiem un komiskiem  – faktiem piesātināts vēstījums par Angliju, šīs valsts iedzīvotāju dzīvesstilu, darba kultūru, sociālās nodrošināšanas sistēmu, ģimenes tradīcijām un skatījumu uz  ieceļotājiem. Grāmatā vēstīts arī par angļu attieksmi pret valodu,  plašsaziņas līdzekļiem, sportu, kulināriju un daudzām citām ikdienas dzīves jomām, bez kurām nav iedomājama  mūsdienu cilvēku pasaule.” Mans galvenais dzinulis šo grāmatu izlasīt bija pašas pieredze dzīvojot Anglijā.
Lietuvietis Andrus Užkalnis ir aizrautīgs ceļotājs publicists – Anglijā nodzīvojis vairāk nekā piecpadsmit gadus. Uzrakstīt grāmatu par šo zemi viņš iecerējis tādēļ, lai grautu aplamos priekšstatus un stereotipus. Es gan Anglijā nodzīvoju vien gadu, bet arī man radās dažas idejas par ieraudzītā un pieredzētā piefiksēto, tajā skaitā grāmata kaut kad tālā nākotnē pēc pamatīgāka izpētes darba veikšanas. Tad nu ķēros pie šī manu ideju īstenojuma lietuvieša gaumē.
Tā kā pati pieredzēju tik ļoti daudz ko no A. Užkalna rakstītā, maz kas mani pārsteidza un maz kas grāva stereotipus. Viss jau bija sagrauts iepriekš. Varu ar putām uz lūpām piekrist autora apgalvojumam, ka ikvienam ir jāvēro un jācenšas izprast un izskaidrot nesakritības, kas novērojamas angļu un latviešu (lietuviešu) ikdienā un dzīves kārtībā, nevis vienkārši dusmoties uz angļu „stulbumu”. Kā pierāda gan grāmata, gan pašas pieredzētais, viss ir racionāli izskaidrojams un pamatojams un viss, kas mums, baltiešiem šķiet nepieņemams un neērts ikdienā ir viegli piemērojams.
Vadot mēnešus šajā ūdens ieskautajā valstī es saskāros ar daudzām dīvainībām un mani iepriekš iegūtie stereotipi gruva viens pēc otra. Bet, ja es nebūtu analizējusi un skatījusies apkārt plaši atvērtām acīm, es diez vai apmanītu daudz ko no tā, ko pamanījis Andrus Užkalnis. Es varētu vien žēloties par to, ka aukstā un karstā ūdens krāni ir katrs pats par sevi un ielas ir nežēlīgi šauras un grūti izbraucamas. Praktiski katrā grāmatas nodaļā varēju līdzi māt ar galvu un roku uzvarošā žestā pacēlusi iekliegties : „tieši tā!”. Protams, bija vietas, kur ieviestu savu novērojumu korekcijas, taču saprotu, ka šādas atšķirības radušās tādēļ, ka autors pārsvarā uzturējies lielākās pilsētās, bet es pamatā mitinājos salīdzinoši mazā pilsētveida miestā.
Viens piemērs no pašas pieredzes, kas apstiprinājumu gūst arī Andrus Užkalna darbā. Kaimiņi Anglijā viens pret otru tiešām ir baltietim neierasti nedraudzīgi – dzīvoju mājā visu otro stāvu aizņemošā dzīvoklī , šajā namā man bija 3 kaimiņi, vieni no tiem bija mana dzīvokļa biedra radi, ar tiem komunicējām bieži. Pagrabstāvā, pēc novērojumiem, dzīvoja kāds angļu pāris, tos es redzēju vien reizes 3, tās pašas viņi steidzās ātrāk tikt iekšā pa sava dzīvokļa durvīm. Ar trešā stāva kaimiņieni mums bija kopīgas parādes durvis un viņas dzīvokļa durvis bija pusmetra attālumā pretī mūsējām, pirmo reizi viņu ieraugot, droši un skaļi pateicu ierasto „hello!”, atpakaļ saņemot izbīlī ieplestas acis un klusu atbildi. Vēl reizes 5 viņa bijā no maniem sveicieniem, bet vēlāk pierada un pat izmocīja mazu smaidu. Angļi kā kaimiņi tiešām nav komunikabli un bīstās tuvāku sakaru, piekrītu izlasītās grāmatas autoram.
Mani pašas novērojumi, lai paliek pie manis, kas zina, varbūt kādreiz piefiksēšu tos, varbūt arī to vajadzēja darīt uz vietas dzīvojot. Skaidrs ir viens, parunājot ar saviem angļu draugiem, gandrīz visas man nesaprotamās lietas un parādības angļa dzīvē tika iecietīgi un saprotami izskaidrotas. Užkalna grāmata ir aizraujoša un viegli izglītojoša lasāmviela, kas parādīs Angliju no tās puses, kuru neapraksta tūrisma ceļvežos. Dažus stereotipus tā sagraus un atbildēs uz jautājumiem gan tiem, kas Anglijā dzīvo, bet bijuši par slinku , lai pajautātu paši (varbūt nav veicies ar kontaktiem angļu iedzimto vidū), gan tiem, kas plāno uz turieni doties, kā arī vienkāršiem interesentiem, kuri grib izzināt lietas ne tikai no oficiālās un tūristiem paredzētās puses.

2 komentāri:

  1. Nu tad kāpēc viņiem pie izlietnes ir divi krāni nevis viens? To es vēl joprojam nevaru saprast, kāpēc man jāuzpilda izlietne ar ūdeni un pēc tam jāskalo seja, ziepjainā ūdenī?!

    AtbildētDzēst
  2. Krāni tiek atdalīti, jo tekošs ūdensvada ūdens un sildīts karsts rezervuāra ūdens neesot līdzvērtīgi no higiēnas viedokļa. Jaunajās mājās mēdz ierīkot arī mums ierastos ūdens maisītājus, bet daudzi aizvien pieturās pie vecā modeļa. Es šo jautājumu virtuves krāniem risināju vizuāli ne pārāk pievilcīgā, bet lētā un ērtā veidā - ņēmu 1,5 l plastmasas pudeli, tajā izgriezu 3 caurumus (katram krānam un izvadei) un šo pudeli uzmaucu uz abiem krāniem vinlaicīgi. Pudelē karstais un aukstais ūdens sajaucās manis noregulētā proporcijā - lēti, ātri un ērti - galu galā sanāk ūdens latvieša gaumē :)

    AtbildētDzēst