Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

“Reizēm, kad Cilvēks pieredz Dusmas, viss šķiet acīmredzams un vienkāršs. Dusmas ievieš kārtību, parāda pasauli ārkārtīgā pietuvinājumā, Dusmās atgriežas arī Skaidrās Redzēšanas Dāvana, kuras citos stāvokļos visnotaļ trūkst.” /38. lpp./

Jau pirms kāda laika izlasīju poļu autores Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) ekotrilleri (tā to mēdz dēvēt) "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" (Prowadź swój pług przez kości umarłych). Uz tā pamata tapusi teātra izrāde, visādi cilvēki jau izrunājušies par grāmatu un lasītāju atsauksmes ir diametrāli pretējas – no "gada labākā grāmata" līdz "riebās". Man bija izrakstīti vairāki citāti, bet atsauksme tā arī nebija tapusi. Kādā pelēkā dienā nolēmu, ka atsauksmei jātop. No vienas puses šai grāmatai ideāli piemērots pelēks novembris, līņāšana, gaismas trūkums, jo kopējā grāmatas noskaņa ir tieši tāda – pelēka, drūma, neticība cilvēcei un cilvēciskajam. Vienlaikus laikam jābrīdina, ka cilvēkus ar pastiprinātu noslieci uz grūtsirdību pelēkajā rudens daļā šī grāmata, manuprāt, varētu darīt vēl drūmākus. Īsāk sakot, lemiet paši, bet man šķiet, ka Tokarčukas arkla stumšana piestāv pelēkam novembrim.

Golnāza Hašemzāde Bunde "Dabiska uzvedība"

"Kā tas bija noticis, ka attālums bija kļuvis par normu un  tuvība - par kaut ko aizliegtu? Provokāciju,kaut ko, kas paturams pie sevis. Nedrīkstēja izšķīst bērnā, padoties bērnam. Ļaut bērnam kļūt par augstāko un galveno." /118.lpp./

Irāņu izcelsmes zviedru rakstniece Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) latviešu valodā tulkota otro reizi. Pirmā grāmata "Tie bijām mēs" runā par etniskām saknēm, savukārt jaunākais darbs "Dabiska uzvedība" (Naturliga beteenden) pievēršas ģimenes mantojumam, kur etniskajam nav nozīmes un uzsvēruma. Svarīgas ir mātes un bērna attiecības. Sieviete, kura kā bērns nav izjutusi mātes mīlestību, pati kļūstot par māti var iet divus ceļus - turpināt pieredzēto vai darīt visu, lai būtu pilnīgs pretstats savai mātei. Taču visam pāri klāsies jautājums - kura būs dabiskā uzvedība un kura izvēlētā? Vai savu uzvedību mātes lomā maz iespējams izvēlēties?

Viljams Goldings "Mušu valdnieks"

"Pieaugušie visu zina, – teica Ruksis. – Un nebaidās no tumsas. Viņi kopā padzertu tēju un aprunātos. Un visu izspriestu." /120.lpp./

Ir grāmatas, kuras jālasa noteiktā vecumā. Viljama Goldinga (William Golding) "Mušu valdnieks" ("Lord of the Flies") varētu būt viena no tām. To vajadzētu lasīt pusaudžu gados vai agrā jaunībā — laikā, kad vēl tic, ka pasaule ir vienkārša, bet pieaugušie tikai bojā dzīvi ar saviem likumiem un ierobežojumiem. Varbūt ar šo grāmatu tad varētu iegūt apziņu, ka pieaugušie tomēr nav tik slikti un nevajadzīgi. Lasot "Mušu valdnieku" vecumā pēc trīsdesmit, sajūta ir cita, jo ir pieredze, kas iemācījusi - tumsa cilvēkā patiesībā nav nekāds izdomājums un sāc saskatīt tekstā arī politiku.

Goldings romānu "Mušu valdnieks" sarakstīja 1954. gadā. Tas bija laiks, kad cilvēce vēl tikai sāka apzināties Otrā pasaules kara traumas. Tajā var saskatīt arī britu koloniālisma ēnas jeb vēlmi "civilizēt mežoņus", kas šajā gadījumā ir daļa no bērniem. Galu galā, kas tad īsti ir civilizācija? Vai to rada tikai noteikumu kopums, ko var iznīcināt bailes un dusmas?

Mārīte Tabita Kalniņa "Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta"

Mārītes Tabitas Kalniņas debijas grāmata “Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta” ir sirsnīgs un dzīvespriecīgs atgādinājums par to, cik daudz vērtīga slēpjas aiz digitālo ekrānu robežām. Tā ir grāmata par bērnību, par īstu vasaru, par klātbūtni un attiecībām – ar dabu, ģimeni un sevi. Lasot, kļūst skaidrs, ka reizēm pietiek tikai pacelt acis, lai ieraudzītu, cik aizraujoša var būt pasaule tepat apkārt.