trešdiena, 2020. gada 5. augusts

Ilze Jansone "Vīru lietas"

Stāstu krājums vai īss romāns? Ļoti īss romāns ar dažiem stāstiem iespraudumos starp romāna nodaļām? Īsti nezinu, kurā kastītē ielikt nupat izlasīto Ilzes Jansones grāmatu "Vīru lietas". Starp citu, arī anotāciju uz pēdējā vāka lielāku skaidrību nesniegs, jo tur ir rakstnieka Svena Kuzmina un grāmatu redaktores Gundegas Blumbergas viedokļi par to. Krāsainajos Kaspara Groševa tāda paša nosaukuma gleznas rotātajos vākos paslēpušies vairāki dzīves un sevis pašu pamocīti varoņi, draugu vai drīzāk paziņu grupiņa, šķiet, pusmūžā. Kam monogrāfija top jau nezkuro gadu un intelektuālās akadēmiķu aprindu sarunas līdz ar mūžīgo gaušanos par finansējuma trūkumu pētniecībai jau aknās sēž, kam mīlestība sirdi grauž vairāk nekā mīlamajam objektam, kas sāk apšaubīt izvēlēto profesionālo ceļu, jo līdz pusmūžam šķietami nekas vēl īsti nav izdevies. Viņi ir dažādi, viens otru kaitina, atbalsta un mēdz iedzert jau dienvidū.

"Cilvēkā nav itin nekā interesanta, nudien. Viņi maļas pa savu iekšējo pasaulīti, viņi netiek galā ar elementāriem ikdienas jautājumiem un aizvien pārmet cits citam, ka tas otrs nav gana pieaudzis. Ir grūti noturēt nerimtīgu ieinteresētību cilvēkos un vēl grūtāk - pašam sevī. Itin kā pieaugšanai būtu kādi izmērāmi kritēriji. Itin kā nebūtu iespējams dzīvi tvert attālināti. Bet īstenībā - un Augustīns sirsnīgi pasmaida, ka tieši šis vārds viņam iešāvies prātā, - īstenībā vienīgais, ko viņi viens otram pārmet, ir neapturama novecošana, centrēšanās uz sīkumiem un atteikšanās no jaunām pieredzēm un "lielās bildes" pamanīšanas. Lūk visa ļaunuma sakne - dzīve. " /102. - 103.lpp./


Ja es varētu, es šim romānam dotu nosaukumu "Vīri un lietas". Vīri tur bija visnotaļ dažādi, bet savā nelaimībā diezgan līdzīgi. Savukārt lietas bija personificētās, runājošās un domājošās dzīvās radības un brīžiem arī sievietes kļuva par lietām, par palīglīdzekļiem vīru lietās, domās un darbos.  Inteliģences mokās slīga ne tikai savā patiesajā būtībā katrs atsevišķi vientuļie Elžbeta, Marta, Justs un Jēkabs, bet arī kāpurs Konstantīns, sienāzis Modris, krabis Mihaēls un citas dzīvas radības, kurām Jansone devusi filozofiska garīguma apvītu spriestspēju. Šie dzīvo radību stāsti it kā dzīvo paši savu dzīvi, iesprausti starp cilvēku pārdzīvojumiem. Ne visiem spēju savilkt analoģiju un līdz ar to iederību kopainā, bet tā tas lai arī paliek. Varbūt citā reizē pārlasot tas sanāks. Vispār lasīšanas gaitā diezgan bieži radās neizpratnes sajūta, taču tā vairāk piemeklēja tajās "Lietas" nodaļās, savukārt "Vīri nodaļās" saskatīju tās pārdomas par cilvēcisko realitāti.

Lasot pat sametās baisi, ka arī es pēc gadiem desmit varētu attapties tādā prāta un dzīves noskaņā kā kāds no šiem grāmatas tēliem. No šādas domas gribējās atkratīties ātrāk kā no taukainas trauku lupatas, kas, cerot sajust mitru audumu, nejauši paķerta svešā mājā paša radītas nelielas šmuces sakopšanai. Pretīgais nosēdums uz pirkstiem paliek vēl ilgi, tāpat kā zemapziņā iesētā doma savās mājās lupatas tik taukainas nenolaist.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana