trešdiena, 2014. gada 26. novembris

Rasma Vīlipa "Mans sapnis ir un paliek kādreiz atgriezties. Judītes Zuikas, Martas Zuikas un Elmāra Zuikas vēstules 1943-1997"



Krītot kārdinājumā, iegādājos kaudzi papīra formāta grāmatu. Viena no tām "Mans sapnis ir un paliek kādreiz atgriezties. Judītes Zuikas, Martas Zuikas un Elmāra Zuikas vēstules 1943-1997". 

Paplāna grāmatiņa mīkstos vākos. Uz atlaidēm Valterā un Rapā maksāja nepilnu eiro. Grēks nenopirkt. Šī grāmata ir divu bērnības draudzeņu sarakste pēc Otrā pasaules kara, viena esot Latvijai, bet otrai - trimdā. Precīzāk gan šajā grāmatā ir tikai saņemtās vēstules. Autore diezgan saprotamu iemeslu dēļ nav varējusi pievienot savas nosūtītās vēstules. Tas gan ir šī darba liels mīnuss.
Grāmatā apkopotās vēstules parāda dzīvi Vācijas darba dienestā, emigrējušo latviešu dzīves apstākļus deportēto nometnēs Vācijā un sniedz ieskatu par emigrantiem Austrālijā. No vēstulēm, ko saņēmusi Vizbulīte Rasma Vīlipa, noprotams arī noskaņojums Latvijā - kultūras dzīve, pārtikas kartītes, padomju varas cenzūra un brīžiem arī Latvijā palikušās draudzenes politiskais noskaņojums. 

Vienlaikus, lasītājam pilnīgāku notiekošā apjausmu varētu sniegt arī izejošā korespondence. Tādā veidā, kā tā ir šobrīd un kā to esmu lasījusi, šī grāmata izskatās pēc nodevas. Nodevas emigrējušajiem, nodevas zaudētajiem un reiz mīlētiem. Varbūt šī grāmata savā ziņā ir arī kā grēksūdze.Izejošā korespondence jo nozīmīga ir tieši tamdēļ, ka vēstuļbiedrenes nevarēja runāt rakstīt pilnīgi atklātu valodu. Abu pušu rakstītais ļautu lasītājam kaut starp rindām pilnīgāk sajust to laiku noskaņu.

Ievērības cienīgs ir apraksts par to kā Judīte mēnesi ar kuģi ceļoja no Vācijas uz Austrāliju. Skaisti un sulīgi apraksti.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Bērna grāmatu plaukta papildinājums

Valtera grāmatas ikdienā bija izvietotas vienā koka kastē un mana grāmatu plaukta maliņā. Pienāca diena, kad man apnika šāda neloģika, ...