piektdiena, 2013. gada 22. marts

Paula Makleina "Parīzes sieva"

Manā plauktiņā, šoreiz virtuālajā iegulst vēl viena grāmata par rakstnieku sievām. Iepriekš lasīju par latviešu rakstnieku dzīvesbiedrēm, tagad pārītis no svešām zemēm. Pabeidzu lasīt Paulas Makleinas darbu "Parīzes sieva" un man radās šausmīgi daudz pārdomu par vīriešiem. Jāatzīst, ka lielākā daļa no sērijas "visi veči ir cūkas". Šis romāns ir stāsts par dižā rakstnieka Ernesta Hemingveja pirmo sievu Hadliju Ričardsoni. Sāpīgs, smeldzīgs un ārkārtīgi emocionāls darbs, kura lasīšanas laikā nekā nespēju palikt vienaldzīga un distancēta.

Lasīju ilgi, tieši tāpēc, ka emocionāli, pa pāris lapām dienā. Nezinu, vai tas tamdēļ, ka grāmata patiesi tāda, vai tamdēļ, ka mans dvēseles stāvoklis tāds. Katrā gadījumā, lasot un galu galā pabeidzot šo stāstu, manā galvā plosījās milzum daudz domu - par divu cilvēku attiecībām, par trīsstūriem, par vīriešiem un sievietēm, par vīriem un sievām, par laimēm un nelaimēm. Daudz par daudz pārdomu. Daudz par daudz vienam bloga ierakstam.

Lai arī zināju, ar ko stāsts beigsies, vairākas reizes vēlējos pāršķirt un izlasīt beidzamo lapu. Elektroniskais grāmatas formāts gan šo iespēju tiktāl apgrūtināja, ka domu atmetu. Tāpat tas neko nebūtu mainījis, jo "visa sāls" ir stāsta vidū.

Stāsts sākas divdesmito gadu Čikāgā un lēnām aizkuģo uz Parīzi, turpinādams laiku pa laikam ceļot apkārt tāpat kā ceļoja Hemingvejs un viņa pirmā sieva. Hadlija Ričardsone ir kautrīga divdesmit astoņus gadus veca sieviete, kuru turklāt arī uzskata par ārkārtīgi naivu. Ciemojoties Čikāgā, viņa sastop Ernestu Hemingveju – enerģisku, dedzīgu un ambiciozu, bet vēl pavisam jaunu. Tā pienāk Hadlijas gandrīz vai necerētā mīlestība, kāzas un sākas rakstnieka sievas vētrainā dzīve.

Parīzē valda džeza laikmets, bohēma, tā laika slavenie cilvēki, šķiet, to vien dara kā dīkdienīgi ballējas, lieto alkoholu, smēķē un tenko, kā arī laiku pa laikam izveido kādu mīlas trīsstūri.

Hadlija nav vēlējusies tādu dzīvi, kur ģimene nav vērtība, taču gatava sekot savam vīram, atbalstīt viņu, uzmundrināt un dzīvot līdzi gan viņa priekiem, gan bēdām. Līdz pienāk diena, kad pati savā azotē Hadlija ir izaudzējusi visļaunāko čūsku, kād ir iedomājama mīlošai sievai un mātei.

Jā, mēs varam vainot sievietes par to, ka viņas nelietīgi aizviļ svešus vīrus. Jā, mēs varam vainot vīriešu par skatīšanos apkārt un nepiesātinātību. Mēs varam vainot arī sievas, kuras salīdzinoši klusi pakāpjas malā un ļauj iet tam, kas gājējs tā vai citādi, bet varam šīs sievas arī kaismīgi apbrīnot. Es šobrīd svārstos starp vēlmi maigi nožņaugt visas stāstā iesaistītās puses.

Mani nebeidz šaustīt viens jautājums dažādās intonācijās - KĀ!?

Šo jautājumu varētu uzdot gan Hadlijai, gan Ernestam, gan Polīnai, gan visai sabiedrībai un cilvēcei kopumā. Galu galā - kā lai uzticās vīriešiem, ja galu galā sieva ir ziedojusies vīram, sekojusi viņam, dzīvojusi viņam, palīdzējusi kāpt, celties un mainīties, bet par to saņem vien pliķi sejā. Labākajā gadījumā šo pliķi saņemsi no sveša cilvēka, bet ļaunākajā vīrs aizies ar Tavu tuvāko draudzeni. Man šausmīgi riebjas šādi tipiņi, kuri domā, ka visu savā dzīvē sasnieguši pilnīgi vieni paši un savām rokām un neviens viņiem klāt nav stāvējis.

Nezinu kāpēc, bet šajā stāstā mani visvairāk ir sadusmojis tieši Hemingveja tēls. Es reti, kad mēdzu dusmoties uz grāmatas tēliem, bet šī nu ir tā retā reize, kad to daru. Jāsaka godīgi, raksturs man tāds - ja manā dzīvē tā sagrieztos, es neklusētu, es bļautu, sistu, mestu traukus, lidotu viss pa gaisu. Bet varbūt ceļš, ko aizgāja Hadlija, ir nervus saudzējošāks.

Ko darīja Hadlija? Lasiet paši! Vien atcerieties, ka Hemingvejam bija vēl daudzas sievas un mira viņš nošaujoties.

Paula Makleina (Paula McLain) ir amerikāņu dzejniece un rakstniece. Romāns “Parīzes sieva” tulkots un izdots jau vairāk nekā 20 valstīs, savaldzinot lasītājus un iepriecinot Ernesta Hemingveja cienītājus.

2 komentāri:

  1. Cik emocionāla atsauksme :) Bet dzīvē tādas situācijas ir gana daudz - arī sieva var aiziet pie vīra labākā drauga. Un ko tu tādam Hemingvejam padarīsi, ja pakļāvīgā Hadlija ir apnikusi, bet dzīvelīgā draudzene ir rokas stiepiena attālumā?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, Doronike! Man gan vēl būtu ļoti daudz ko teikt. Pietrūkst kāda klubiņa, kur dzīvē pie tējas tases apspriest izlasīto un emocijas! :)

      Dzēst

Bērna grāmatu plaukta papildinājums

Valtera grāmatas ikdienā bija izvietotas vienā koka kastē un mana grāmatu plaukta maliņā. Pienāca diena, kad man apnika šāda neloģika, ...