Izlasīju grāmatu un uzreiz nezinu ko teikt. Man vienkārši nav viedokļa. Uzreiz. Lorija Holsa Andersone "Runāt" ir emocionāli spēcīgs stāsts diviem saturīgiem vakariem. Tomēr kādas pārdomas man radās pēc šīs grāmatas - ko cilvēkam dod klusēšana? Pie kā galu galā cilvēku var novest klusēšana? Vai Tu to zini? Melinda, šķiet, ir atradusi savu recepti neizmērojama pārdzīvojuma izdzīvošanai un atrisināšanai.
Grāmatiņa pavisam īsa, kā jau minēju, divu vakaru piesēdiens - 200 lappuses un stāsts ir galā. Stāsts ir par pusaudzi Melindu un to, kāpēc mācības vidusskolā viņa uzsāk kā izstumtā. Tiesa gan, varbūt es neesmu īstā auditorija šim darbam. Manuprāt "Runāt" būs piemērotāka jaunākām meitenēm, skolniecēm. Esmu aizmirsusi, ko nozīmē mācīties skolā, turklāt es nezinu, ko nozīmē dzīvot skolā tā,kā dzīvoja Melinda. Sižetu gan nepārstāstīšu, jo tik īsam darbam tas būtu liels spoilers.
Jebkurā gadījumā tas gan netraucē pārdomām par dzīvi un klusēšanas spožumu un/vai postu. Klusēšana manā izpratnē ir spējīga nest tikai postījumus un sagrāvi, bet Melindas gadījumā, kā izrādās, klusēšana spēj būt arī terapija. Tiesa gan tikai ar klusēšanu cilvēks izārstēties nevar.
Nē, es nevaru rakstīt par klusēšanu kā terapiju, jo es vienkārši pati nespēju paklusēt, nekad un nekur. Manā skatījumā lietas ir jālaiž uz āru, jāuzdod jautājumi, tieši un sāpīgi, nebaidoties no sekām. Ir jābļauj par netaisnībām, par sāpēm un nodevībām. NEKAD, NEVIENS NEDRĪKST klusēt! Ir jārunā līdz paliek slikti, līdz cigarešu dūmi kož ne vien rīklē, bet arī acīs, ir jārunā līdz zili raibs metas gar acīm. Vien jāatrod īstais sarunu biedrs. Jā, un es neticu, ka cilvēks mēdz būt pilnīgi viens - vientuļš, jā, bezgala vientuļš mēdz. Bet nekad ne pilnīgi viens!
Par autori
Lorija Holsa Andersone ir plaši pazīstama un augstu novērtēta autore,
kurai iznākušas sešas ilustrētas grāmatas, seši romāni un divpadsmit
romānu cikls pusaudžiem. Vislielāko atpazīstamību viņai atnesis romāns
"Runāt" (Speak) – viens no nozīmīgākajiem romāniem par jauniešu dzīvi,
kāds izdots pēdējo gadu laikā. Rakstniece dzīvo Ņujorkas štata ziemeļos
kopā ar ģimeni.
Ūja, ūja, ir tak cilvēki, kuriem vienkārši nepatīk runāt. Es, piemēram, itin labprāt uz divām nedēļām ieslēdzos mājās ar grāmatām un vispār ne ar vienu nerunāju.
AtbildētDzēstKlusēt nedrīkst tie, kuriem ir nepieciešamība runāt. Savukārt, ja ir nepieciešamība pēc savrupības- IR jāklusē un jānolien savā kaktiņā. Nevajag introvertajiem cilvēkiem uzspiest sabiedrību un komunikāciju.
Viens ir vienpatība kā rakstura iezīme un pavisam cita lieta ir runāt par lietām, kas sāpinājušas.
Dzēst