svētdiena, 2012. gada 19. februāris

Osne Seierstade "Groznijas eņģelis"




Šoreiz manā blogā Čečenija - Osne Seierstade "Groznijas eņģelis".
Ja manis iepriekš lasītā Osnes Seierstades grāmata, izraisīja kritiku par vienpusīgumu un pat bija nepieciešams izdot otru grāmatu, kas atspēko pirmajā atrodamos strīdīgos momentus, tad šī grāmata, manuprāt, ir vislabākais piemērs tam, kā būtu jāstrādā žurnālistam.


Groznijas eņģelis ir reāla sieviete, čečeniete, kura sniedz mājas bērniem bez ģimenes un vecākiem un arī dzīvu vecāku bāreņiem. Caur šīs sievietes māju ir izgājuši, izglītojušies, izauguši un tapuši par labiem cilvēkiem daudzi desmiti bērnu - bērnu, kuri citādi paliktu uz ielas un kļūtu par noziedzniekiem vai tiktu nogalināti. Bet šī grāmata nav tikai par vienu sievieti. Osne Seierstade ir mācējusi paskatīties uz notiekošo Čečenijā no ļoti plaša skatupunkta, turklāt arī to varējusi darīt ilgākā laika posmā personīgi.

Deviņdesmito gadu sākumā Osne Seierstade devās uz Čečeniju kā Norvēģu laikraksta Arbeiderbladet ārzemju korespondente. Toreiz, ārzemju korespondentiem nebija jāizņem īpašas atļaujas varas iestādēs, viņi varēja un devās, kur un kā vēlējās un varēja, bieži riskējot ar savu dzīvību. Nākamajā reizē Osne devās uz Čečeniju slepeni, izlikdamās par čečenieti, viņu pavadīja meitene, kas bija dzimusi Čečenijā, studēja Maskavā, bet viņas ģimene un bērnība vēl aizvien bija karadarbības zonā. Trešajā reizē žurnāliste izmantoja iespēju pabūt Čečenijā oficiāli jau jaunās tūkstošgades sākumā. Visas šīs reizes, kad žurnāliste strādāja nabadzības un karu postītajā valstī, katra nesa savu skatījumu uz notiekošo. Katrs mazākais apstāklis mainīja visu kopējo bildi. Ja esi ieradies oficiāli un reģistrēts varasiestādēs kā ārzemju žurnālists, tevi nemitīgi pavada un novēro, tev parāda tikai to, ko valdošā vara vēlas, lai tu redzētu – Osnes gadījumā un viesošanās laikā to, cik ļoti daudz prezidents Ramzans Kadirovs dara Čečenijas labā. Kaut īstenībā ēkas tiek uzlabotas, celtas no jauna vai remontētas tikai pie lielajiem ceļiem un tikai fasādes pusē, turklāt visi remontdarbi sniedz tikai vizuālu efektu – pa jaunajiem logiem pūš iekšā vējš, caurules un jumti tek un grīdas draud sabrukt zem iedzīvotāju kājām. Ja esi ieradies slepeni, tev ir iespēja iegūt informāciju, ko ikdienā ir dzīvībai bīstami atklāt, jo visapkārt ir nodevēji un Ramzana Kadirova specdienesta cilvēki, kas bez žēlastības spīdzina un/vai nogalina režīmam neticošos cilvēkus un reliģiski ticīgos musulmaņus.

Osne Seierstade neapstājās tikai pie Čečenijas dzīves izpētes, viņa mēģināja noskaidrot arī notiekošā cēloņus un sekas Krievijā. Runāja ar čečeniem, kuri, bēgot no kara, apmetušies un dzīvo savu dzīvi Krievijas pilsētās. Osne runāja arī ar jauniešiem, kuri pirmie tika apsūdzēti pēc rasu naida kurināšanas panta Krievijā.


Analizējot šo grāmatu no žurnālista skatupunkta, varu apgalvot, ka šis ir viens no nedaudzajiem darbiem, par kuru var teikt, ka žurnālists tiešām centies nonākt saskarsmē maksimāli ar visām iesaistītajām pusēm – vienkāršie cilvēki Čečenijā un Krievijā, varoņi, karavīri, valstu vadītāji, nemiernieku vadoņi u.c. Tiesa gan dažubrīd lielā iesaistīto varoņu loka dēļ, nākas pāršķirt dažas lapas atpakaļ un pārlasīt jau lasīto. Tāpat šo darbu lasot, gan var iegūt jaunas zināšanas par politiku un ne tik seniem vēstures notikumiem, gan arī neiztikt bez jau esošām zināšanām šajās jomās.


Liriskai atkāpei. Interesanta lieta, kurai es nebiju pievērsusi uzmanību agrāk ir tā, ka arī čečeni Staļina laikā tika izsūtīti no savas dzimtenes, pārsvarā uz Kazahstānu. Sakritība vai ne, bet tieši laikā, kad lasīju šo grāmatu, uzzināju arī interesantu faktu par savu vectēvu. Proti, līdz šim biju domājusi, ka mana vectēva ģimenes saknes meklējamas Kazahstānā, bet izrādās, ka viņi bija tieši tādi paši no Krievijas izsūtītie kā daudzi citi nelaimīgie cilvēki ne tikai Krievijā bet visā plašajā Padomju republikā, kuri bija spiesti pamest savas mājas diktatorisko iegribu dēļ. Līdz ar šiem atklājumiem, man tapa skaidrākas daudzas ainas, ko par savu bērnību bija stāstījis mans vectēvs.

P.S.
Paldies cilvēkam, kurš mana bloga komentāros ieteica man šo grāmatu izlasīt! Bez šī padoma, šī grāmata mani diez vai tik ātri atrastu.

3 komentāri:

  1. Ilgu laiku šo grāmatu nevarēju saņemties izlasīt...jo laikam bija bail no sāpināšanas.
    Vieglāk jau dzīvot,kā strausam,galva smiltīs,un viss labi.
    Bet noteikti iesaku izlasīt visiem,grāmata neatstāj nospiedošu sajūtu,ir lietas,kas cilvēkiem vienkārši ir jāzin,gan par Čečeniju,gan par vardarbību,gan par cilvēku izdzīvošanu drausmīgos apstākļos.
    Grāmata smaga,bet ļoti laba.
    Tagad grāmata grāmatnīcās nopērkama par ļoti labu cenu.
    Ļoti patīk arī autores grāmata Kabulas grāmattirgotājs,par Afganistānu.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Piekrītu, Ieva, ka grāmata ir ļoti, ļoti smaga lasāmviela. Tādā ziņā, ka grūti lasīt par cilvēku ciešanām. Ir bijušas reizes, kad jāpārstāj lasīt, lai paraudātu.

      Dzēst
  2. Pašlaik lasu šo grāmatu. Pilnībā piekrītu Jūsu viedoklim, ka grāmata ir interesanta, lasīšanas vērta, liek saprast vēsturi, to lielo populismu un propogandu, kura valda Krievijā un Čečenijā. Un daudzo ko no grāmatas iespējams sasaistīt ar tagadējo situāciju Krimā. Tiek izmantotas šīs pašas metodes, vienīgi nenotiek karš, paldies Dievam.
    Esmu jau tikusi līdz tai vietai, kad Osne ir oficiāli kā žurnāliste Čečenijā. Nevaru sagaidīt, kas notiks tālāk.

    AtbildētDzēst