Uz Kundziņsalu mūsdienās var aizbraukt ar 33. maršruta autobusu. Tikai ne daudziem mūsdienās vairs nepieciešams braukt uz Kudziņsalu. Kādreiz tur dzīvoja 4000 balstiesīgo pilsoņu, tagad vairs tikai ap 400. Guntas Saulīts stāsts "Mana Kundziņsala" ir sava veida nodeva bērnības takam un atmiņām, jo Kundziņsala vairs nav tāda, kā bija agrāk.
Gunta Saulīte dzimusi 1943. gada decembrī, grūtā kara laikā, drīz vecāki kopā ar maoz Guntiņu bēg pie radiem uz Kangaru kalnu apkaimi, tur arī Gunta pavada savus pirmos dzīves gadus arī tad, kad vecāki jau ir atgriezušies Kundziņsalā. Šī grāmata pastāsta gan par Daugavas lielākās salas vēsturisko attīstību, veidošanos un apdzīvošanas aizsākumiem, gan arī par pašas autores un apkārtējo cilvēku dzīvi pēckara Latvijā. Kundziņsala it kā tepat - Rīga ar roku aizsniedzama, bet it kā sava maza laucinieciska pasaulīte. Vēstures griežos Kundziņsala izbaudījusi to pašu, ko pārējā Latvija, tikai klāt jāpieliek vairāk ūdens. Bērni vasarās brīvā vaļā skrien pa pļavām un daudzajiem grāvjiem, ikdienā palīdz vecākiem it visos darbos, kā pie lopiem, tā dārzos un mājā un kārtīgi mācās. Viņu vecāki ik dienas dodas uz savām darba vietām un vakaros nāk mājās un pavada idilliskus pirmsmiega brīžus kopīgās vakarēšanās ar ģimeni.
Jāsaka gan, ka līdzīgu darbu sacerējuma veidā varētu uzrakstīt ikviens bērns, kurš vasaras vai vismaz dažas nedēļas vasarā pavada laukos, kur ir kopjami lopi un apstrādājami lauki. Rvaēšanas, govju ganīšanas vai vismaz pārsiešanas un dienvidus slaukšanas siena laiks un daudzi citi lauku darbi - tie visi vienādi ij Kangaros, ij Kundziņsalā, ij Daugavpils apkaimē. Tajā pat laikā ne katrs par savām bērnības takām ir gatavs uzrakstīt un papētīt arī vēsturi. Un ne katrs bērns vairs ziana, ka govis ēd sienu un dod pienu, bet vistas dēj olas. Aizdomājos, ka šāda veida grāmatu varbūt vajadzētu lasīt mūsdienu jaunatnei, kuri nemaz nezina, kas ir īstas govis, biešu lauki, gulēšana svaigā sienā utt.
Mani izbrīnīja Kundziņsaliešu ciešā apņēmība dzīvot vietā, kur katru pavasari "Daugava kāpj pa logiem iekšā", lai dārzos kas augtu, jāved augsnes zeme no citurienes un ierasts transportlīdzeklis parasti bija laiva. Laikam jau katrs Kundziņsalietis bija lepns, ka spēj dzīvot un izdzīvot tik sarežģītos apstākļos kā Kundziņsalā, kur cilvēki ir atkarīgi no dabas untumiem.
"Mana Kundziņsala" ir autores nodeva savai bērnības zemei, kuru pamazām pārņem Rīgas Brīvosta un pamet iedzīvotāji. Tagad es zinu, kur atrodas Kundziņsala un esmu iepazinusi vēl vienu Rīgas pilsētas daļiņu un tās īpašos mirkļus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru