Jāsāk jau ar to, ka šo grāmatu lasīšanai izvēlējos autores dēļ. Kāda mana bloga lasītāja komentāros bija ieteikusi citu Osnes Seijerstades grāmatu „Groznijas eņģelis” (arī par šo grāmatu rakstīšu blogā). Meklējot ieteikto darbu nonācu pie tā, ka viņa ir sarakstījusi arī citas grāmatas. Cita žurnālista paveikto vienmēr ir interesanti izlasīt...
Nedaudz par autori. Osne Seijerstade ir žurnāliste, kas pazīstama ar savu bezbailīgumu doties uz „karstajiem” punktiem, kur noris karadarbība. Viņas popularitāte veidojās jau labu laiku, bet par vienu no galvenajiem tās stūrakmeņiem tomēr kļuva grāmata „Kabulas grāmattirgotājs”, ko latviešu valodā izdevusi Zvaigzne ABC. Grāmata sasniedza 100 000 eksemplāru metienu un kļuva par Norvēģijā visvairāk pārdoto grāmatu 2002. gadā. Šī grāmata atnesa žurnālistei lielāku slavu pārējā pasaulē, jo tika iztulkota daudzās valodās un iznākusi ap 17 valstīs.[1] Grāmata autorei sagādāja ne tikai slavu, bet arī tiesas procesu ar grāmatas galveno varoni Šāhu Muhammedu Raīsu. Seijerstade samaksāja Šāham Muhammedam 1 miljonu norvēģu kronu (kas Afganistānā ir astronomiska summa, ja ņem vērā, ka sievu var nopirkt par 200 ASV dolāriem) un lieta par neslavas celšanu bija izbeigta.
Bet nu par grāmatu. Grāmata viegla, iesieta mīkstos vākos, kas to padara par lielisku ceļabiedru arī sabiedriskajā transportā jebkura izmēra sieviešu rokassomiņā – ja grāmatā tiek aprakstītas kādas smakas un transportā „palaimējas” ar ceļabiedriem, tad varat uzskatīt, ka lasāt trīs dimensijās.
„Kabulas grāmattirgotājs” ir stāsts ne tikai par pašu nosaukumā pieminēto vīru, bet arī par viņa paplašināto ģimeni, kas Afganistānā ir normāla parādība. Vienā mājā vai dzīvoklī kopā dzīvo vairākas paaudzes ar savām ģimenēm. Arī Šāha Muhammeda ģimene nav izņēmums. Osne Seijerstade dzīvoja kopā ar turīgā afgāņa ģimeni vairākus mēnešus, piedalījās ikdienas dzīvē un sekoja līdzi ne vien sieviešu nodarbēm, bet arī vīriešu darbiem (ko varbūt nepieļautu tas, ka viņa ir sieviete, bet atsvēra tas, ka viņa ir norvēģiete). Osne Seijerstade pati izmantoja iespēju nēsāt musulmaņu sieviešu tradicionālo ietērpu – parandžu. Šo iespēju viņa izmantoja ne tikai, lai noslēptos no pētošajiem skatieniem ielās, bet arī, lai varētu pastāstīt kā jūtas afgāņu sieviete ietērpta parandžā. Patīkami bija lasīt, ka šis apģērbs sievietei ir ne tikai apgrūtinājums (jo tas neļauj padižoties ar citiem apģērbiem, rotām, skaistiem matiem vai seju, parandžā ir arī karsti un smacīgi, tā nevēdinās un ož), bet ir arī lielisks atvieglojums (jo ļauj palikt anonīmai un „neredzamai”, palīdz saglabāt sievietes drošību uz ielas). Osnes grāmata ne tikai parāda, daudz pēc tam citur iztirzāto, patieso vai nepatieso sieviešu vietu afgāņu un musulmaņu ģimenēs, bet arī norāda uz dilemmām, kas mēdz rasties tik kopumā nabadzīgā sabiedrībā, uz ikdienu un citām interesantām lietām, kas citādi Eiropietim var palikt slēptas. Viena no dilemmām, ko minēju, bija gadījums, kad Šāha Muhammeda grāmatnīcā plauktus gatavojošais galdnieks nozaga atklātnes, lai tās pārdotu tālāk citiem tirgotājiem par lētāku cenu nekā to darīja Šāhs Muhammeds. Šāhs Muhammeds, to uzzinot, bija ārkārtīgi dusmīgs un pavēlēja dēlam nokārot, lai galdnieku sodīt pēc augstākajiem iespējamiem soda mēriem, kaut arī pirms šīs pavēles grāmattirgotājs ilgi apsvēra vai tiešām šāds solis ir nepieciešams. Kā nekā galdnieks bija kādreiz dzīvojis ar Šāhu Muhammedu kaimiņos, viņam bija daudz slimu bērnu un ar savu nelielo galdnieka algu viņš uzturēja arī savas māsas ģimeni. Galdnieka apcietināšana viņa ģimenei nozīmētu ne tikai lielu kaunu, bet faktiski arī nāvi. Tomēr Šāhs Muhammeds rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu: „Tagad daudzi dzīvo nabadzīgi, bet kas tad notiks, ja mēs visiem atļausim nesodīti laupīt?”. Kopumā šī grāmata piesaistīja manu uzmanību un deva iemeslu kā pārdomām, tā sarunām ar draugiem. Vienīgais, kas nedaudz traucēja, bija milzīgais stāstā iesaistīto varoņu skaits, brīžiem jau juka kurš kuram kādā pakāpē ir radinieks. Tomēr šādu jucekli varēja izraisīt arī tas, ka Afganistānā ir pieņemts precēties sava klana ietvaros tāpēc jebkurā gadījumā visi savā starpā ir radinieki un kaut kādā brīdī tu kā lasītājs pārstāj sekot līdzi šai personvārdu ķēdei, bet ļaujies tikai notikumiem.
Neviena attēlotā patiesība nevar būt neapstrīdama, tāpēc par atbildi šai grāmatai tika izdota Šāha Muhammeda Raīsa grāmata „Reiz dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”. Bet par to gan lasiet manā nākamajā bloga ierakstā drīzumā...
[1] Ilze Burkovska-Jakobsena. Cinisks aprēķins vai patiesība. Pieejams tiešsaistē: http://www.diena.lv/arhivs/cinisks-aprekins-vai-patiesiba-11804945
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru