trešdiena, 2012. gada 18. janvāris

Žans Pols Kofmans "Kurzeme francūža acīm"

Iesējuma tips: mīkstie vāki
Augstums x platums, cm: 21 x 13,5
Svars (g): 416
320 lpp.

Kas var būt labāka reklāma vai antireklāma Latvijai kā ārzemnieka skatījums uz šo valsti?
Grāmata, kas liek paskatīties uz savas dzimtenes novadiem ar svešzemnieka acīm. Jūs teiksiet - kas par to? Es atbildēšu – cik naivi Jūs esat, ja domājat, ka Latvijā nav ko redzēt un nav, par ko rakstīt! Tātad, labrīt jaunajā gadā! Šoreiz manā apskatā par franču žurnālista Žana Pola Kofmana sarakstīto darbu "Kurzeme francūža acīm"

Stāsts par Kurzemi sākas Kanādā pēc Otrā pasaules kara starp franču jaunekli un latviešu emigrantu ģimenes atvasi. Toreiz jaunais Žans Pols vēl nezināja, ka kādreiz nākotnē darba ceļi viņu aizvedīs arī uz Kurzemi, turklāt uz vairākiem mēnešiem, ļaujot piedzīvot arī Kurzemes sniegotās ziemas. Vien retais francūzis zināja, ka teiksmainā Kurlande ir Latvijas sastāvdaļa, ja vispār zināja, kas ir Latvija, jo Kurzemes mistiskā pievilcība Žanu Polu ir skārusi vēl laikā, kad vēl nebija izgudrota visu varenā google. Latvijā Žans Pols ieradās kā žurnālists sava redaktora norīkojumā, lai izveidotu materiālu par Kurzemi un tās brīnumiem publicēšanai ceļojumu žurnālā. Tas notiek deviņdesmito gadu vidū, kad Latvija jau ir atguvusi savu neatkarību, bet vēl turpina ceļu uz savas identitātes atgūšanu. Žurnālists un viņa sieva gūst iespēju apskatīt to, kas vēl samērā nesen bijusi slēgtā padomju armijas bāzes teritorija – Karostu un Baltijas jūras piekrasti, ar „glauno” ķiršsārto Škoda Favorit izbrauc lielākas un mazākas Kurzemes novada pilsētas, neaizmirstot katrā no tām redzēt. Jā, tieši tā, redzēt nevis tikai apātiski skatīties. Ja, man jautātu par šīs grāmatas lielāko vērtību, tad es teiktu, ka burvība slēpjas nacionālā lepnuma celšanā. Proti, meistarīgi izklāstītās vēstures annāles, piedevām autora redzētā aprakstiem sniedz vidusmēra Latvietim iespēju saprast, ka Latvija nav pelēka un maznozīmīga. Lasot šo grāmatu, mēs varam atcerēties, ka reiz Kurzeme bija tik varena, ka tai pat piederējušas divas salas – Trinidada un Tobāgo. Lasot šo grāmatu, latvietis var atsaukt sev atmiņā vai varbūt uzzināt no jauna, ka tieši šī Latvijas daļa bija iecienīta dažādu augstmaņu ģimenēs gan kā patstāvīga dzīves vieta, gan kā atpūtas nometne. Arī Kurzemē ir dzimuši un auguši cilvēki, par kuriem vēlāk uzzināja visa pasaule. Latvija nav nabadzīga un pelēka, drūmu ļautiņu apsēsta zeme. Latvija ir jāredz nevis apātiski jāapskata. Protams, daudz, kas no Žana Pola Kofmana aprakstītā jau sen var būt mainījies uz labo vai slikto pusi, bet varbūt arī aizvien stāv kā stāvējis.

Arī man ir bijis maģisks ceļojums uz Kurzemi, tiesa īsāks, jo manam angļu draugam nebija daudz laika, bet aktivitātes bija saplānotas milzu daudz. Tā bija pirmā reize, kad ne tikai es, bet arī mans angļu draugs ieraudzīja Liepāju un Karostu. Kāpēc šī ceļošanas reize man palikusi atmiņā? Tāpēc, ka mans viesis palīdzēja arī man apskatīt Liepāju tā it kā es būtu Latvijā pirmo reizi. Un ziniet, kas palika atmiņā visvairāk? Uz Rīgu mēs braucām jau vēlā naktī un pēc kādas stundas ceļa es nolēmu apturēt mašīnu ceļa malā – mans ceļabiedrs jūsmoja par zvaigznēm, skatoties uz tām caur auto logu. Izkāpis ārā viņš teica aptuveni šādu frāzi : Es pieļauju, ka zvaigznes šādi var izskatīties tikai Latvijā. To ir tik daudz! Apburoši!

Es domāju, ka latviešiem šādi stāsti arī par citiem novadiem ir nepieciešami, lai spētu pacelt degunu pāri ikdienišķajām problēmām. Nekas, ka varbūt nav iespēju aizbraukt un to visu apskatīt paša acīm – var taču arī izlasīt un sapņot!Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC!

P.S. Grāmatu lasot, es atzīmēju arī vairākus citātus, kuros autors raksturoja Latviju un latviešus ne stereotipiskā veidā, bet tā aizrāvos ar pārējo tekstu, ka nolēmu citātus neiekļaut. Izgaršojiet paši!

4 komentāri:

  1. Paldies, Līva! Lielisks raksts. Es "Kurzemi" sajutu tieši tāpat kā Tu :)

    AtbildētDzēst
  2. Labi apcerēts! Grāmatas par pārējiem novadiem varētu būt tiešām interesantas. Piemēram, "Kāda francūža piedzīvojumi Latgalē" :)

    AtbildētDzēst
  3. Manierīga un augstprātīga autora attieksme,īpaši pret lietām,procesiem un norisēm,kuras viņš neizprot vai slikti pārzin.Un kur nu vēl sīkumu atutošana -te karbonāde par sīkstu,te Sabiles vīns ne tāds,ceļi putekļaini,viesnīcas briesmīgas un neviens nerunā īsti pareizi franču valodā,utt.Kaitinoša grāmata.

    AtbildētDzēst
  4. Arī es ļoti vīlos grāmatā. Tā arī nesapratu, kādēļ autors to vispār izdevis. Acīmredzot, tāpēc, ka Francijas institūts iedeva tam naudu. Un ne jau nepatika tādēļ, ka autors visas grāmatas garumā ne visai glaimojoši izsacītos vai nu par latviešiem vai par Latviju un Kurzemi vispār, nē, ar kritikas sagremošanu man problēmu nav, bet tā līdz galam arī nebija saprotams, vai tad autoram Kurzeme patīk vai ne. Vienu brīdi kā jauna meitene sapņaini apcerēja Kurzemi un tās vēsturi, citā kurnēja par to vai šito.. Katrā ziņā manu latvietes pašapziņu šī grāmata necēla ne par gramu, drīzāk radās sajūta, ka kaut kas viņam bijis jāuzraksta un tad nu spiedis ārā, ko vien varējis izspiest.

    AtbildētDzēst