"Droši vien, lai rakstītu, jābūt vai nu ļoti laimīgam, vai ļoti nelaimīgam. Sirdij jāplūst pāri - vienalga, vai tur plūst pāri laime vai asaras. Bet tukša tā nedrīkst būt. Un kur lai atrod šo laimi vai nelaimi? Laime nenāk, un uz nelaimīgu mīlestību es ar savu vēja kazas raksturu neesmu spējīga." /87. lpp. 1951. gada 14. aprīlis/
Rakstniece Vizma Belševica (1931 - 2005) man vismīļākā tieši ar "Billes" triloģiju. Ar lielu interesi lasīju arī divas grāmatas, kas izdotas, gaidot nu jau aizsaulē esošās rakstnieces 90. jubileju - arhīva burtnīcas. Nesen iznākusi trešā arhīva burtnīca, ko nekavējos pasūtīt un arī lasīt. Pirmajās divās burtnīcās bija iepriekš rakstnieces dzīves laikā nepublicēti stāsti, savukārt trešā ir "Dienasgrāmata 1947 - 1960". Dienasgrāmatu Vizma Belševica rakstīja no 1947. gada maija līdz 2005. gada jūlijam. Tikko klajā nākušajā izdevumā iekļauts periods līdz 1960. gada rudenim. Tātad tās bijušas aptuveni mana vecuma sievietes piezīmes pavisam atšķirīgā laikā.
Kas interesanti, priekšvārdā pirmajā burtnīcā Vizmas Belševicas literārā mantojuma sastādītājs, dēls Jānis Elsbergs, rakstīja, ka materiāla pietiktu vismaz četrām, piecām šādām burtnīcām. Otrajā burtnīcā Elsbergs rakstīja, ka viss, vairāk nebūs. Taču pagāja pāris gadi un klāt ir arī trešā, ļoti privāta burtnīca, turklāt tiek solīta arī ceturtā burtnīca ar iepriekš nepublicētu dzeju. Savukārt par dienasgrāmatas ierakstiem pēc 1960. gada vēl ļoti jāapdomājot un jāizvērtē vajadzība, jo daudzi no aprakstītajiem vēl esot dzīvi.
Par trešās arhīva burtnīcas saturu runājot, noteikti jāpiebilst, ka vissvarīgākais man šķiet Jāņa Elsberga priekšvārds, zemsvītras piebildes un paskaidrojumi. Es pret šo dienasgrāmatu esmu pavisam zaļš gurķis, man ļoti daudz kas no padomju sistēmas un dienaskārtības nav saprotams, jo nav pieredzēts pat par mata tiesu. Patiesībā es personīgi neiebilstu pat, ja paskaidrojumu būtu vēl vairāk. Pa rokai noder turēt arī rakstnieces dzīves gājuma galvenos pieturpunktus, ja tie "nestāv" galvā. Gan Elsberga priekšvārds, gan tālākie Belševicas pieraksti apliecina, ka rakstnieka darbs nav vienkārši "apsēsties un rakstīt". Rakstnieks iegulda sevī ļoti daudz, atrodas nemitīgā pašizaugsmē, attīstībā, zināšanu papildināšanā un prasmju slīpēšanā. Vismaz Belševica šajā ziņā šķiet ļoti mērķtiecīga un apņēmīga.
"Mēs uzskatām par savu tiesību bērniem rakstīt slikti, bet tieši bērniem ir jāraksta vislabāk, vissvaigāk, visinteresantāk." /50.lpp. 1950.gada 23.septembrī/
Lai arī šīs grāmatas nosaukums vēsta par dienasgrāmatu, daudzi ieraksti nav klasiska dienasgrāmata, bet gan īsas darba piezīmes, vārdu izraksti ar skaidrojumiem un tulkojumiem, zemsvītras skaidrojumi ļoti noder lasītājam. Un atkal jāatzīst, ka man ļoti trūka konteksta, šādas piezīmes lasot. Pašai bēdīgi par sevi, bet vienlaikus - es taču nevaru arī zināt visu. Jo īpaši par laiku, kurā neesmu dzīvojusi.
"Kā ar visādi tiem dzejniekiem neiet. - Raksti pacilātu dzejoli par nemirstību, visādi cēli vārdi... Tur, kā par nelaimi, aizkrīt pildspalva aiz gultas un, to meklējot, vecā gulta sagāžas, nospiezdama zem savām drupām visu iedvesmi." /114. lpp. 1953. gads 12. marts/
Belševicas tekstos izrakstītas dažādas atziņas un fiksēti vērojumi, veiktas piezīmes topošiem darbiem. No dienasgrāmatas varbūt biju vairāk gaidījusi sīkākas, ikdienišķākas lietas aprakstītas. Taču jāpatur prātā, ka šī nav grāmata par laikmetu, bet par cilvēku, par rakstnieci. Un tomēr, lasot, man bija jādomā, vai pati rakstniece tagad būtu attaisnojusi šī visa publicēšanu? Cik esmu lasījusi, Belševica bijusi ļoti strikta pret to, ka viss publicējamais dzīves laikā nodrukāts un cilvēkiem atrādīts, savukārt viss pārējais, kas nav vēl rādīts, arī nākotnē nebūtu atrādāms. Egoistiski domājot, man prieks, ka šis viss tiek celts gaismā un nests lasītājam. Arī literatūrpētniekiem šīs arhīva burtnīcas noteikti ir noderīgs materiāls, kas nopērkams veikalā vai paņemams bibliotēkā, nevis jāpēta baltos cimdos kaut kur rakstnieces mantinieku viesistabā vai muzejā. Kā gan lasītājs var novērtēt kāda cilvēka dienasgrāmatu ar "patīk" vai "nepatīk"? Nevar!
Un interesanti arī, vai Belševica nav saviem mantiniekiem uzticējusies un paļāvusies, ka dienasgrāmatas tiešām nedrukās, vai arī pārdzīvojumi bijuši pārlieku sāpīgi, lai tos pati gribētu vēl kādu reizi skatīt - Belševicas rokrakstu burtnīcās daudzas lapas viņas pašas izgrieztas. Elsbergs to skaidro ar sāpēm par notikumiem, kas tajās pierakstīti. Bet es kā lasītājs varu tikai minēt. Izgrieztās lapas sakrītot ar laiku, kad Belševicai tapa daudz krājumā “Zemes siltums” apkopotu mīlas dzejoļu.
Es mīlu tevi tā, kā priede aug
Es mīlu tevi tā, kā priede aug –
tik neatturami, tik mierīgi un klusi,
pār meža smalgsmi galvu pacēlusi,
uz pašu sauli jauna priede aug.
Tu vari brūces viņas miesās cirst,
un karstām lāsēm koka asins strāvos,
bet drīz pār rētu sveķu bruņas blāvos,
jo velti priedes mizā brūces cirst.
Viss sīko sāpju mēmais rūgtums gaist
pret dzīvības un augsmes skaudro prieku.
Kad priedes galotne ar sauli rītos tiekas,
viss sīko sāpju mēmais rūgtums gaist.
Tu sakies mani nesaprotam, draugs!
Kļauj vaigu priedei augošai, līdz dzirdi,
un uzklausi līdz galam viņas sirdi!
Es mīlu tevi tā, kā priede aug.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru