pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Ilze Šķipsna "Puse patiesības un citi stāsti"

Trimdas rakstnieces Ilzes Šķipsnas (1928–1981) stāsti "Puse patiesības un citi stāsti", kā vizuāli izskatās ir daļa no sērijas, ko izdod apgāds Zvaigzne ABC. Sērijā vēl ir Gunāra Janovska "Sōla" un Jāņa Poruka "Klusētājs. Proza". Stāsti kā prozas forma man pēdējā laikā iepatikušies un paķēru šo grāmatu bibliotēkā no jaunumu galda, īsti nezinādama, ko sagaidīt. Diemžēl šie stāsti man īsti nepatika, likās smagnēji un bieži arī vecišķi. No tiem gluži vai dvesa veca cilvēka gars, iespējams, tāpēc tie mani neuzrunāja.

Rakstniece 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, vēlāk devusies uz ASV un avoti vēsta, ka pārstāv latviešu modernisma literatūru. Šo informāciju par autori izlasīju jau pēcāk un uzreiz arī sapratu, kāpēc man nav bijusi nekāda piesaiste lasītajam, kāpēc neesmu varējusi iejusties ne stāstu laikā, ne garā, ne arī īsti valodā.


Pirmais stāsts "Ieņemšana" šķita mīļuma un skumju piepildīts par zaudēto, par to, cilvēku, kurš vairs neatnāks, sargājoties nepamodināt, neatvērs logu un nebūs vairs tā cilvēka, pie kura vienmēr atnākt atvilkt elpu. Tas lēni iešūpina, bet nedod vēl apjausmu, par ko būs citi stāsti.

No šī krājuma patiešām man patika tikai otrais stāsts "Laika kavēklis". Īpaši sulīgs šķita sievas skatījums par vīra filozofa nodarbošanos, pārmetumi viņa domu un dzīves filozofijas mainīgumam:

"Un tu jau pat neesi filozofs - filozofijas savārstījums! Kas tu vispār esi? Rudenī tu iedomājies, ka esi Protagors, un sludini, ka katrs cilvēks pats vislabāk zina, kāda ir viņa patiesība, bet cik ilgi tu to atceries? Pašķir pāris lapu Filozofijas ievadā uz priekšu - un gatavs! Tu esi Sokrats un tincini cilvēkus bez gala, kamēr tie atzīst, ka netaisnība nespēj kaitēt patiesi cēlai dvēselei. Tad nāk Platons - un veselas trīs nedēļas tu tici platoniskām realitātēm no sirds un dvēseles un neēd zemenes ar putukrējumu tāpēc, ka esi arī iegaumējis Platona aizrādījumu, ka rīļas un gardēži nākamajā dzīvē pārdzims par ēzeļiem. Tad, necik ilgi, tu jau atkal ēd visu ko, jo esi ticis līdz Epikūram un sludini, ka miesa tiklab kā dvēsele ir mirstīga - kāpēc tad neēst? Tu nemaz neesi cilvēks, Oliver, tu esi apkārt staigājoša filozofijas vēsture!" Un pavasaros tu pilnīgi pazūdi, tevis vienkārši nav, jo esi ticis līdz eksistenciālistiem, kuri visu atbildību uzveļ paša pleciem, bet tu nezini, kas tu esi! Tu esi gliemežvāks, ko jūra izsviedusi krastā un atstājusi balti noskalotu, tīru un tukšu, bez savas skaņas! Un tu prasi man, vai man esot dvēsele!" /35.lpp./

Šis citāts arī kā neliels brīdinājums, ka nokaitināts cilvēks var nenociesties un beidzot pateikt to, kas ilgi klusēts. Iespējams, ar šādu izrunāšanos nodarot neatgriezeniskas sekas attiecībām.

Lai arī "Laika kavēklis" sniedza cerību, ka man patiks un jālasa tikai tālāk, cerība bija maldinoša. Esmu pat nedaudz saskumusi par to, ka šī grāmata man nepatika. Taču saprotu, ka manai nepatikai noteikti ir arī savi iemesli. Avotos rakstniece dēvēta par dumpinieci, taču man trūkst salīdzināmā materiāla. Noteikti arī apkārt valdošais laiks, kas ir būtiski mainījies, salīdzinājumā ar rakstnieces dzīves laiku, nemudina uztvert trimdas literatūru ar tādu sirds siltumu kā tas bijis toreiz. Pieminētā lielā mīlestība uz latviešu tautu, literatūru un valodu šajos stāstos un to vārdos noteikti ir jūtama. Lai arī sižeti, varoņi un viņu meklējumi varētu būt arī ļoti pārlaicīgi un niansēs aktuāli arī šodien, tomēr jaunāka gājuma lasītājam valoda, lai arī skaista, visticamāk arī būs tā, kas var veicināt manis piesaukto vecišķuma un smagnējības sajūtu. Ir jābūt īpašai mīlestībai pret trimdas rakstniekiem, lai šie stāsti iegultu dvēselē un tiktu no plaukta ik pa laikam pārcilāti.

Kādam gados vecākam lasītājam, iespējams, šie stāsti būtu kā man Sabīnes Košeļevas vai Lauras Vinogradovas reālistiskie teikumu vijumi. Lai gan, piemēram, salīdzinoši ar Košeļevu un Vinogradovu, vecāka gada gājuma rakstnieces Janas Egles stāsti man nepavisam nespiež cauri omes pārdomas par skaisto jaunību. Īsāk sakot, Ilze Šķipsna man bija gaumes jautājums un šoreiz savā gaumē netrāpīju.





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana