piektdiena, 2019. gada 18. oktobris

Dzintars Sodums "Post Scriptum"

Visas pasaules grāmatas un pat ne visas dzimtajā valodā iznākušās grāmatas viens cilvēks savas dzīves laikā nevar izlasīt. Cenšos šo domu pieņemt, cenšos ar to dzīvot un sadzīvot. Taču tas nekavē mēģināt aptvert vismaz tik daudz, cik iespējams. Par rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Dzintaru Sodumu (1922–2008) biju dzirdējusi vai lasījusi saistībā ar Soduma balvu literatūrā, bet galvenokārt saistībā ar viņa veikto apjomīgo darbu - īru rakstnieka Džeimsa Džeisa darba "Uliss" tulkojumu. Informatīvajos avotos Sodums tiek slavēts kā noteikti jau skolas solā izlasāms autors. Savukārt "Uliss" tiek dēvēts par iespējams garlaicīgāko grāmatu, bet arī noteikti izlasāmu. Vienlaikus, kā izskatās, pavisam nedaudzi spēj ar "Ulisu" tikt galā. Arī es mēģināju pāris fragmentos ielasīties, bet īsti nesanāca, nebija "mana tējas tase". Bet ko nu par to, kas par Sodumu man nav zināms. Jācenšas pateikt, ko par viņu uzzināju, izlasot grāmatu "Post Scriptum". Šajā grāmatā ir gan iepriekš nepublicēti fragmenti no rakstnieka paša tekstiem, kaut kas no tā, ko viņš pats sauca par "kompostu", gan arī, tādam lasītājam un Soduma nezinātājam kā es, ļoti noderīgi citi teksti - literatūrpētnieces Kristas Annas Belševicas skatījums uz Dzintara Soduma daiļradi un izlases sastādītājas (viņa bija arī tuva rakstnieka uzticības persona) Noras Ikstenas eseja par Dzintaru Sodumu. 

Izlasē apkopotas iepriekš grāmatās nepublicētas "Kapātas esejas", dažādu gadu raksti par dzīves un literāro pieredzi, literatūru, valodu un Latviju, arī ieskats sarakstē ar literātu un Jāni Krēsliņu senioru. Belševicas un Ikstenas nodaļas un šī daļa grāmatā man šķita visinteresantākā. No tām veicu piezīmes, pārdomāju, meklēju, mēģināju saprast un iepazīt Sodumu. Caur šiem tekstiem es spēju saskatīt, ka rakstneikam bijis viedoklis gan par tālajā dzimtenē notiekošo, gan par savā mītnes zemē apkārtējo. Vienlaikus tekstiem cauri jaušama dziļa mīlestība uz latviešu valodu. Kopumā vairāk nekā 60 gadus Sodums dzīvoja sākumā Zviedrijā un vēlāk ASV. Papildus maizes darbam viņš bez pārliecības par to, ka paveikto izdosies publicēt daudzus gadus pamazām tulkoja "Ulisu" un domāja par Latviju, latviešu valodu. Viņš, piemēram, rakstīja:

"Latviešu tauta ir maza. Tā nevar atļauties, lai kādi no tās ir nabagi, apspiesti, neizglītoti." /35.lpp./

"Kapātās esejās" saglabāta rakstīšanas laikam raksturīga garumzīmju un mīkstinājuma zīmju izmantošanas kārtība, valoda. Lasītājs caur šo grāmatu mazliet ielec arī laikmeta garā, var salīdzināt notikušās valodas pārmaiņas, laikmetīgo fonu. Ļoti kritisks Sodums ir par padomju laika jaunajiem autoriem, kritizē valodas pārmaiņas, noplicināšanos, aizguvumus no krievu valodas. Taču arī pret trimdā aizbraukušajiem nav saudzīgs, saka, ka šamie domā visu labāk zinām, bet nekā jau viņi nezina gan politikā, gan kultūrā. Jau lasot Soduma esejas piefiksēju sev, ka žanra ziņā šie teksti ir gandrīz kā dienasgrāmatas ieraksti. Tas ļoti sasaucās arī ar nesen manis lasīto Gundegas Repšes skiču burtnīcu. Starp citu arī grāmatas "Post Scriptum" noformējums līdzīgs kā Repšes darbam. Tas man liek domāt, vai šīs grāmatas uztveramas kā vienota sērija? Tiešu norādi par to neatradu un citu saikņu kā vien teksta žanra vilkmes un vizuālā līdzība man nav. Sodums jau taisaulē, bet Repše vēl tepat un rada. Šo manu novērojumu par tekstu hibridizāciju apstiprināju vēlāk Kristas Annas Belševicas tekstā, kur viņa atsaucas uz cita literatūrzinātnieka, Jura Silenieka, raksturojumu Soduma rakstības stilam.

Grāmatā "Post Scriptum" iekļauti arī Dzintara Soduma atdzejojumi — Tomasa Stērnsa Eliota "Tukšā zeme" un Vergilija "Būkolikas" ar Dzintara Soduma un redaktoru Artura Hansona un Venta Zvaigznes komentāriem, kā arī citi tulkotie teksti. Šī daļa grāmatā ir gaumes jautājums. Kam patīk senie teksti, tie ar patiesu baudu ieskatīsies arī šeit.  Tie nav teksti, kas patiks un lasīšanai pakļausies ikvienam. Grāmatu redaktore Gundega Blumberga par Soduma mūža tulkojumu "Ulisu" ir teikusi, ka mūsdienu tulkotājiem, kas gadā latvisko divas trīs grāmatas, šo visa mūža apsēstību varbūt pat grūti izprast. Un es piekrītu - Soduma apsēstību ir grūti saprast ne tikai tulkotājam, bet arī lasītājam.

Mēģināju caur šo grāmatu sev rast atbildi, kas ir Sodums? Kā viņš raksta? Pagaidām tas nesanāca, vien prātā piefiksēju kādus atslēgas vārdus. Lai šādas atbildes gūtu, visticamāk, labāk lasīt autora paša darbus. Dzintars Sodums sarakstījis daļēji autobiogrāfiskus romānus “Savai valstij audzināts” (1993), “Taisām tiltu pār plašu jūru” (1957), “Blēžu romāns 1943 – 1944” (2002), “Jauni trimdā” (1997).  

Laikā, kad lasīju grāmatu "Post Scriptum", acīs trāpījās arī raksts par Kuldīgu literatūras un filozofijas žurnālā "Punctum". Tur bija fragments, kas saistījās man arī grāmatu:

"Brīži, kuros kāda cilvēku grupa jūt apdraudējumu sava identitātei vai vienkārši vēlas noskaidrot, kas viņi ir, mudina skatīties pagātnē, rakties tur, mēģināt atrast savus senčus un galu galā censties atrast pašiem sevi. Šie meklējumi nevar tikt nodēvēti par pareiziem vai nepareiziem. Kuldīgas gadījumā ne vien neredzamā notikumu pagātne, bet arī pati vēsturiskā telpa ar viduslaiku baznīcu, pilsdrupām, viduslaikos tapušu ielu tīklu un vēlākos laikmetos celtām ēkām palīdz veidot stāstu par sevi."

Lūk, saistot šo citātu un Sodumu, kas būtībā ir nesaistīti, domāju, ka Sodums caur saviem tulkojumiem un rakstīšanu karu un piespiedu emigrācijas radītā apdraudējuma ēnā meklēja savu un arī latviešu tautas identitāti. Viņš mēģināja rakt pagātnē, lai atrastu pats sevi.

Šādas grāmatas kā nupat izlasītais Dzintars Sodums "Post Scriptum", manuprāt, gluži kā mācību izziņas literatūra, nav novērtējamas ar zvaigznēm vai citiem apzīmējumiem kā to var izdarīt ar daiļliteratūru.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana