pirmdiena, 2012. gada 1. oktobris

Paulo Koelju "Vienpadsmit minūtes"

Rudens manā dzīvē ir atnācis ne vien ar mācībām maģistratūrā, bet arī ar jaunu un ļoti intensīvu darbu, kas likumsakarīgi "nogriež" laiku grāmatām un atdod to darbam, minimālai atpūtai un zinātniskajai literatūrai. Bet tas nebūt nenozīmē, ka es dikti mazāk lasītu. Tas viss nozīmē vien to, ka es stipri mazāk rakstu, vismaz mājās. Šoreiz jau pirms laika izlasītā Paulo Koelju "Vienpadsmit minūtes". 
Šo darbu jau biju lasījusi pirms gadiem sešiem, krievu valodā. Tolaik gan to izlasīju tikai tāpēc, ka gribēju zināt, kas ir Koelju un pirmā, kas toreiz nonāca manās rokās, bija "Vienpadsmit minūtes". Lasīju lasīšanas pēc, ātri, pludmalē un neko ne sapratu, ne meklēju, ne atradu. Savukārt tagad pie šīs grāmatas ķēros atkārtoti jau ar skaidru apziņu, ka man tajā kaut kas ir arī jāredz. Visi taču kaut ko saskata Koelju darbos? Un "visi" arī lasa Koelju? Kaut gan kaut kur samērā nesen lasīju, ka citēt Koelju, jo īpaši Twitter vidē, vairs neesot labais stils.


Koelju pēcvārdā ir rakstījis, ka šis darbs ir uzrakstīts par seksa sakrālo pusi un pie grāmatas idejas viņš nonācis, kad pie viņa atnākusi kāda bijusī prostitūta ar jau uzrakstītu stāstu. Šajā laikā viņš jau bija domājis rakstīt part seksu, taču neesot bijis nedz vienots sižets, nedz galvenais varonis, aizceļojis uz Cīrihi un uzaicināts ekskursijā uz vietējo "sarkano lukturu ielu" Langstrasse, pēc kā visi trūkstošie stāsta gabaliņi, šķiet, pie Koelju atnāca paši. "[..] es biju iecerējis rakstīt vairāk par konvencionāliem svētuma pētījumiem, bet Langstrasse apmeklējums iemācīja skaidri un gaiši - lai rakstītu par seksa sakrālo pusi, vispirms vajadzēja saprast, kāpēc šodien redzama tikai tās profānā puse".

Šis stāsts ir prostitūtas pārdomas par seksu un par dzīvi, par seksa lomu cilvēku dzīvē un par to, kādi ir vīrieši, kurus viņa diendienā satiek vai vienkārši pamana.

Interesanti lasīt kā autors vīrietis caur sievietes, prostitūtas prizmu attēlo ne vien dzīvi vispār vai prostitūtas darbu un ikdienu, kas vien jau ir interesanti, bet arī parāda dažādus vīriešu, viņu vājības un pat pastāsta , par ko runā vīrieši.

Sižets ir par jaunu brazīlieti Mariju, kura vēlas izrauties no dzimtās mazpilsētas (ak, cik banāli tas izklausās), satiek ārzemnieku, kurš piedāvā iespēju un Marija šo iespēju paķer. Aizbraukusi uz Šveici dejot sambu, Marija drīz kļūst neapmierināta ar darba noteikumiem un dzīvi vispār. Nedaudz iemācījusies franču valodu meitene aiziet no dejotājas darba un turpmāk ļaujas iespējām aizvien reibinošākā mērogā - Marija izvēlas kļūt par prostitūtu, turklāt pilnīgi nejauši sevi piedāvā visdārgākajā iestādē, kas Šveices priekamāju rajonā ir atrodama.

Vairāk par sižetu stāstīt nebūtu labi, jo grāmata nav bieza, notikumi ir tieši tik daudz, lai pavērsieni nebūtu negaidīti. Pievienošu vien citātu, kas, manuprāt, vislabāk atklās gan grāmatas nosaukuma nozīmi, gan arī varētu ieintriģēt lasītājus.

"Vienpadsmit minūtes. Pasaule griezās ap kaut ko tādu, kas ilga tikai vienpadsmit minūtes!
Un katru dienu, kas ilga divdesmit četras stundas, šo vienpadsmit minūšu dēļ (ja vien mēs ņemam par pilnu apgalvojumu, ka vīri ar sievām mīlējas katru dienu, kas ir blēņas un salti meli) vīrieši precējās, gādāja ģimeni, pacieta bērnu raudas, pinās paskaidrojumos, kad pārāk vēlu pārnāca mājās, ieplestu muti blenza uz dučiem, simtiem citu sieviešu, ar kurām labprāt pastaigātos gar Ženēvas ezeru, pirka sev dārgas drēbes un vēl dārgākas drēbes sievām, maksāja ielasmeitām, lai saņemtu to, kā viņiem pietrūka, vārdu sakot, balstīja milzīgu industriju, ko veidoja kosmētika, vingrošana, ēdieni, pornogrāfija un vara."


Skatiet paši vai varat ko arī priekš sevis atrast, bet man jau šķiet, ka Paulo Koelju darbos ikviens varēs atrast kaut ko, aiz kā aizķerties. Varbūt ne visos, bet visu jau nemaz nevajag lasīt, jāatrod tas īstais. Es šajā darbā atradu pamācību mērķtiecībā. Marija nudien ir paraugs tam, kā noteikt sev sasniedzamo un neatkāpties pat šķietami tik cēla kārdinājuma kā "nopelnīt vēl" priekšā.

Paulo Koelju personīgā interneta vietne atrodama šeit, kur ar karodziņiem uzreiz apzīmētas dažādu valstu valodas, kurās lapa lasāma.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Bērna grāmatu plaukta papildinājums

Valtera grāmatas ikdienā bija izvietotas vienā koka kastē un mana grāmatu plaukta maliņā. Pienāca diena, kad man apnika šāda neloģika, ...