Šī grāmata elektroniskā formātā jau pāris gadus ceļo no viena mana datora uz nākamo un beidzot ir aizceļojusi līdz e-lasītājam. Marķīzs de Sads darbu „Justīne. Jebtikumības nedienas” ir radījis tieši tik īpatnēju, lai tas arī mūsdienu seksuālās visatļautības laikmetā izraisītu dalītas jūtas. Romāns „Justīne. Jeb tikumības nedienas" pirmo reizi publicēts tālajā 1791. gadā (šobrīd veikalos pieejams izdevniecības "Jumava" izdotais grāmatas variants, bet to var atrast arī internetā), bet neļaujiet skaitļiem apslāpēt savu interesi par tēmu. Ievērojiet, ka tieši no Marķīza de Sada uzvārda izveidojies seksuāla rakstura novirzes „sadisms” nosaukums. Un atklāsme, kas man nebija nekas jauns, bet kādam var kļūt par dienas atziņu – „Greja 50 nokrāsas” nebūt nav pirmais erotiska rakstura darbs un arī ne pirmais, kurā apskata sado-mazo tēmu.
Donasjēns Alfonss Fransuā de Sads piedzima 1740. gada 2. jūnijā Parīzē, Kondē pilī. Viņa tēvs bija Žans-Batists Žozefs Fransuā de Sads, kurš bija vietvaldis vairākās provincēs, kā arī ir bijis vēstnieks Krievijā. Bet mate Marija-Eleonora de Majē-Brezē de Karmāna bija viena no princeses Kondē galma dāmām.[1]
Marķīzs de Sads ir viens no tiem rakstniekiem, ko sauc par nolādētajiem. Tikai rakstnieka 200 gadu jubilejā Francija atzina viņa daiļradi par nacionālo mantojumu. Pirms tam viņš bija pati aizliegtākā persona franču literatūrā, kuru tomēr nespēja apspiest pat Napoleons. Sabiedrība nevarēja samierināties ar de Sada darbiem, nevarēja ļaut brīvu izplatību grāmatām, kas apstrīd un apsmej tās pamatprincipus (piemēram, incesta aizliegumu). De Sads par dažādiem izvirtības veidiem vairākkārt nonāca policijas redzes lokā un tika apsūdzēts dažādos seksuāla rakstura noziegumos. 1778. gadā pēc vairākkārtējiem veiksmīgiem bēgšanas gadījumiem, De Sadu tomēr apcietina. Pēc atbrīvošanas 1790.gadā viņš publicēja cietumā uzrakstītos romānus, bet 1801.gadā grāmatas tika konfiscētas. Kopumā de Sads pavadīja cietumos 27 savas dzīves gadus.[2] Mūža nogalē de Sads par savām trakulīgajām izdarībām tika ieslodzīts trako namā Šarantonā, kur 74 gadu vecumā 1814. gadā miris.
Pietiks par biogrāfiju, ķersimies pie lietas, jeb pie grāmatas. Šī darba lasītājiem noteikti ir nosakāms vecuma un morālā brieduma ierobežojums. Ja par vecumu viss skaidrs – cipari pasē visiem ierakstīti (un vecuma ierobežojumam, manuprāt, vajadzētu būt ne mazākam kā skaitlim 18, skaitot no personas dzimšanas brīža), tad ar morālo briedumu jau ir grūtāk – tur katram pašam jāizvērtē vai viņa prāts ir gana stabils, lai lasītu de Sada darbus kā literatūru, nevis kā iedvesmas avotu.
Sadisms, saskaņā ar vārdnīcu, ir seksuāla rakstura novirze, kur apmierinājums iegūstams, radot partnerim fiziskas vai morālas ciešanas, kā arī nenormāla tieksme uz cietsirdību un tīksmināšanās par citu ciešanām.
„Justīne. Jeb tikumības nedienas” ir stāsts par meiteni, kas nelaimīgu sakritību dēļ ir kļuvusi viena un neaizsargāta, kas, kā izrādās pēc autora domām, dod tiesības jebkurai personai izrīkoties ar jauno būtni pēc saviem ieskatiem. Un te jāpiebilst, ka de Sads uzskata, ka visa 18. gadsimta Francija, kur skaties, ir pilna libertīniem (libertīnisms=izlaidība; libertīns=izvirtis, izlaidīgs cilvēks) gan brunčos, gan biksēs tērptiem, gan pavisam kailiem. Un ja jau stāstā ir jauna, neaizsargāta un daiļa būtne, bet visapkārt vien izvirtuļi, kuriem par visām baudām vissaldākā ir sekss, tad darba raksturs jau ir skaidrs.
Justīne savu dzīves ceļu izvēlas iet pa tikumības taciņām, diemžēl ikkatrs meitenes labais darbs un plāns, viņas pašas naivuma un arī spītības, apkārtējo nežēlības un apstākļu sakritības dēļ, izvēršas par kārtējo meitenes seksuālu izmantošanu visos iedomājamos un neiedomājamos vardarbīgajos veidos, kad seksuālā partnera/partneru nāve var kalpot vien par vēl augstāku baudas sasniegšanas pakāpes iespējamību. Vienam izvirtulim baudu sagādā meitenes žņaugšana vai asiņu nolaišanas vērošana, otrs vēlas, lai viņu slāna ar rīkstēm un dzelkšņiem, cits vēlas pats slānīt, bet vēl kādam patīk, kad viņam mutē „iedēj oliņu”. Varbūt šis viss nebūtu nekas īpašs, jo katrs pats savas baudas pavēlnieks un, ja daba citādāk cilvēkam baudu sasniegt nav vēlējusi, tad jāmeklē vien ērkšķiem kaisītais ceļš uz orgasmu, ja vien... Ja vien sadistiskās tieksmes grāmatā nosauktie vīrieši apmierinātu ar iesaistīto sieviešu atļauju un piekrišanu, rūpējoties arī par daiļā dzimuma baudu. Bet mūžīgais psiholoģiskās vardarbības un seksuālo sakaru uzspiešanas moments arī padara šo darbu tik skandalozu un neviennozīmīgi uztveramu. Sava veida atļauju un piekrišanu izvirtuļi prasa tikai viens otram, sievieti uzskatot tikai par instrumentu un gaļas gabalu.
Tomēr šajā garadarbā ir atrodama ne tikai vardarbība un sekss, šeit laiku pa laikam ieskanas arī filozofiskā nots. Savā naivumā, ar katru jaunu izvirtuli sastopoties, Justīne iedomājas, ka ar Dieva vārdu un saviem argumentiem, viņa spēs vērst šo vīriešu tieksmes labvēlīgākā un mazāk vardarbīgā gultnē. Tādējādi grāmatā vai ikkatrs slepkava, izvarotājs un izvirtulis izklāsta Justīnei savu filozofisko skatījumu par to kādu Dievs paredzējis pasauli esam un to, kas viņam ļauj savas tieksmes apmierināt vardarbīgā veidā un, ja nepieciešams, pat nogalināt pilnas baudas sasniegšanai.
Es pat nezinu, kam šī grāmata noteikti var patikt. Vēlētos vien ticēt, ka de Sada garadarbi nevienam nekalpo par rokasgrāmatu savu baudu pilnīgošanā. Labāk šo autoru uztvert kā dīvaini vai cilvēku, kurš nespēja realizēt visas savas slimās fantāzijas tāpēc izklāstīja tās rakstiskā veidā. Sērijveida slepkavas jau arī neviens normāls cilvēks neuzskata par dzīves piemēru tam, kā ikdienā uzvesties, tāpēc neņemiet arī de Sadu par savu seksuālo audzinātāju, jo cilvēka dzīvība ir svēta, viens no Dieva baušļiem ir „Tev nebūs nogalināt” un par jebkāda veida apzinātu vai neapzinātu slepkavību vai sakropļošanu aizvien pienākas likumā noteiktais sods.
Katrs cilvēks, protams, ir pats sava ķermeņa un tieksmju pavēlnieks un, ja ir atrodams vēl viens, divi vai trīs cilvēki, kuriem baudu sagādā tas pats, tad viss ir kārtībā – priecājieties veseli un neaizmirstiet par drošību!
Līdz Sadam es vēl tikusi neesmu, bet varētu izlasīt tīri aiz spīta dēļ visādām fifty shades, kas domā, ka jaunu pasauli atklājuši. Tagad jau Zaher-Mazohs arī jālasa :)
AtbildētDzēstJā, "grāmatotājiem" tieši spīts varētu būt tas, kas aizvirza līdz pēdējai lapai. Zaher Mazohs mani arī ir ieintriģējis, kaut vai dažādībai, bet nezinu, kur, lai viņu meklē.
Dzēst