Man pasākums "Baltā nakts" beidzās ar vairākām jaunām grāmatām. Esplanādē Dzejas dienu ietvaros darbojās arī grāmatu apmaiņas punkts, kura pakalpojumus nolēmu izmantot pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem piedāvāt kādam savas mācību grāmatas par šokolādes cenu. Viens no maniem ieguvumiem grāmatu maiņas ceļā bija plānā jo plānā grāmatiņa "Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu".
Konkrētais eksemplārs, kas nokļuva manās rokās ir izdots 2009. gadā, taču, kā izrādās, šis stāsts bija jau bija tulkots "pirms teju vai 40 gadiem – nelielā zinātniskās fantastikas stāstu krājumā „Ciemos Fantāzijas zemē”". Jaunais izdevums tapis pēc Deivida Finčera slavenās filmas ar Bredu Pitu un Keitu Blanšetu galvenajās lomās. Filmu biju jau redzējusi, tāpēc mani aizrāva doma izlasīt arī, no kā "tā taisīta".
Pirmais jau, kas pārsteidza grāmatā, bija tās plānums pret teju divas stundas garo filmu. Par šo faktu pabrīnījāmies kopā ar grāmatu apmaiņas punkta palīdzēm un tas vēl vairāk iekurināja manu interesi. Sāku lasīt pa ceļam uz mājām autobusā (jābrauc apmēram 20 minūtes) un pabeidzu nepilnu stundu pēc ieritināšanās dīvānā ar tējas krūzi. Rēķiniet paši cik maz laika vajag, lai noskaidrotu, kas tad ar Bendžaminu bija tik īpašs noticis.
Par pašu stāsta saturu daudz nav ko stāstīt - Bendžaminam visa dzīve noris otrādi - piedzimis kā apmēram 70 gadus vecs večuks, Bendžamins izgaist kā mazs bērns. Pa vidu iepīts mīlas stāsts starp cilvēkiem, kuri satikušies viņiem piemērotā vecumā, bet drīz sāk dzīvot katrs savā "laika joslā", jo Bendžamins turpina virzīties uz bērnības pusi, bet viņa mīļotā pamazām noveco.
Salīdzinājumam ar filmu, stāstā Bendžamina dzīve izklāstīta loti koncentrēti, neiedziļinoties sīkumos un neliekot galvenajam varonim ieslīgt filozofiskās pārdomās. Bendžamins dzīvo dzīvi nost tā, kā atvēlēts. Interesanti, ka stāstā Bendžamins piedzimst vecs gan fiziski, gan morāli, savukārt Finčers savā filmā bija licis Bendžaminam piedzimt vecam fiziski, bet morāli kā zīdainim un laikam ritot varoņa ķermenis kļuva jaunāks, bet prāts nobriedušāks. Šķiet, tas tamdēļ, lai skatītājs caur Breda Pita attēloto Bendžaminu vēl skaudrāk sajustu nepielūdzamo laika ritējumu un apziņu par to, cik smagi ir zināt, cik vēl laika tev atlicis uz šīs pasaules.
Vēl kāda nianse, kurai filmā netika pievērsta tik liela uzmanība kā stāstā - vēlme atbilst ideālam vai sabiedrībā pieņemtajai "normai". Frānsisa Skota Ficdžeralda stāstā Bendžamina tēvs dara visu, lai, neskatoties uz dēla fizisko un morālo briedumu, piemeklētu viņa it kā fiziskajam vecumam atbilstošas nodarbes. 70 gadīgam večukam tiek piegādāti rotaļu vilcieni un grabuļi, kamēr viņš pats dodas uz bibliotēku, kur izvēlas kaudzi ar enciklopēdijām. Bendžamina tēvs neatsakās no dēla, bet viņa audzināšanā pielieto metodes, kas atbilstu zēnam, jo tā tam būtu jābūt, ja Bendžamins ir viņa dēls. Savukārt vēlāk paša Bendžamina dēls dara visu, lai sabiedrība nenojaustu par to, ka mazais, draiskais puiškāns, kas drasē apkārt pa viņa māju, ir viņa tēvs.
Galvenā stāsta doma, manuprāt, ir sniegt lasītājam apjausmu, ka mēs neviens neesam sava laika pavēlnieki. Mums ir atvēlēts noteikts laika posms un nav nekādas starpības vai to dzīvosim uz priekšu, vai atpakaļ - vairāk laika nekļūs. "Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu" ir lieliska īsa brīža izklaides lasāmviela, kas var likt aizdomāties par dzīves riņķveida ritējumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru