svētdiena, 2011. gada 13. novembris

Jūlija Juzika „Allāha līgavas”


Izdots apgādā Atēna, 2005. gadā
Lpp skaits:169

Šī grāmata ir jaunas žurnālistes pētījums par čečenu sievietēm šahīdēm, jeb sievietēm-bumbām. Jūlija Juzika mēģina atklāt lasītājam kas ir sievietes-teroristes, kāpēc šīs sievietes uzspridzinās un kāda ir sieviešu vervēšanas shēma. Kā rakstījusi pati autore, par terorismu un čečeniem viņa uzdod tos jautājumus, kurus Krievijā neuzdod neviens. 2004. gadā „Allāha līgavas” tikusi izdota Krievijā, taču Krievijas Federālais drošības dienests esot ieteicies lielajiem veikaliem šo grāmatu pārdošanā neizlikt. Darbs tulkots un izdots vairākās citās valodās, tajā skaitā arī latviešu valodā. Nu, kad grāmata manā plauktā nogulējusi vairākus gadus, to izlasījusi esmu arī es.Es pat nezinu vai šo grāmatu aizvien vēl var nopirkt, es neatceros kāpēc to pirku es, bet, ja ir izlasīts, tad par to arī jāuzraksta.


Grāmatas rakstīšanas brīdī autore bija 22 gadus veca, kas man izraisīja pārdomas. Jauna sieviete, kura bija gatava riskēt ar savu dzīvību tiešā veidā divu mēnešu garumā ievācot materiālus Čečenijā un arī, iespējams arī netiešā veidā, pēc grāmatas iznākšanas pārdošanā. Mēs taču visi zinām, cik bīstams ir žurnālista darbs Krievijā, īpaši ja tiek atklātas valdošajai varai nepatīkamas vai neērtas tēmas (atcerēsimies Annu Poļitkovsku). Maz atsauksmju pieejams par šo darbu latviešu valodā, bet Krievijas interneta ārēs gan šis darbs un pati autore gan pelta gan slavināta. Vieni apbrīno jaunās sievietes spēju analizēt un drosmi meklēt, citi šaubās par tik jaunas un nepieredzējušas sievietes profesionālajām spējām un godprātību šo grāmatu rakstot. Vienaldzīgo nav. Kāpēc Krievijā šāda tipa sacerējums par čečenu sievietēm spridzinātājām izraisīja tik lielas diskusijas? Tāpēc, ka tā ir sāpīga tēma. Tēma, kas skar gan krievus, gan čečenus un, kā zināms, slikti cilvēki ir atrodami jebkurā nācijā, bet cieš no tā mazāk sliktie. 

Es necentīšos spriest te par Jūlijas Juzikas godprātīgumu vai mērķiem rakstot „Allāha līgavas”, jo esmu maz informēta par „reālo” situāciju saistībā ar čečenu/krievu tēmu un par to, kas aiz šī visa slēpjas patiesībā. Tāpēc es šo grāmatu vairāk uztvēru kā pētnieciskās žurnālistikas darbu ar atklātu un netieši atklātu informācijas avotu daudzveidību. Ja salīdzina šo grāmatu, piemēram, ar Lato Lapsas pētnieciskās žurnālistikas piemēriem, „Allāha līgavas” ir subjektīvu spriedumu pārpilna. Atgādina referātu vai žurnālista piezīmes risinot kaut kādu saistību ķēdīti. Interesanti, ka Juzika kā informācijas avotus izmantojusi gan mirušo teroristu radiniekus, gan uzmeklējusi tās nedaudzās teroristes, kas izdzīvojušas pēc spridzināšanām, gan atradusi veidu kā sazināties ar vairākiem sieviešu vervētājiem un teroraktu organizatoriem, gan arī ar teroristu organizācijas apkarojošu valsts iestāžu darbiniekiem. Pareizāk sakot, interesanti ir tas, kā tik jauna sieviete spējusi atrast pieeju visiem šiem avotiem. Katrā gadījumā, izskatās, ka šai sievietei ir labi sakari visās frontes pusēs. Šis ir darbs, kas it kā atklāj to, kā tiek vervētas sievietes, kurām vēlāk ir lemts kļūt par dzīvajiem spridzekļiem. Juzika izklāsta soli pa solim to kā viss sācies (pirmā sieviete, kura ar spridzekļiem piekrautu kravas mašīnu iebrauca un uzspridzinājās robežkontroles punktā), kā sieviete var nonākt līdz iznīcību nesošas pašnāvnieces lomai, apraksta sieviešu pašnāvnieču psiholoģiskos tipus. Tajā pat laikā Juzika norāda, ka ne visas sievietes, kuras bijušas nāvi nesošas mašīnas „Nord Ost”, Beslanas un citu teroraktu laikā, nāvē gājušas tāpēc, ka piespiestas, sazāļotas vai apkrāptas – bijušas arī īstas ticīgās fanātiķes, kuru misija bija sodīt neticīgos. Kā jau teicu, viedokļi par šo grāmatu bija dažādi, bet vienaldzīgo nebija. Patieso situāciju nav spējīgs atklāt neviens – Krievijas valdība turēsies pie savas pozīcijas, čečenu kaujinieku pārstāvji - pie savām, vienkāršie čečenu ciematu iedzīvotāji zinās savu stāsta pusi.

Ir naivi domāt, ka viena jauna žurnāliste var atklāt patiesību, domājot to par jebkuru tēmu un par jebkuru sfēru. Man šķiet, ka žurnālists, atspoguļojot jebkuru tematu, lai cik arī objektīvi censtos, atspoguļos tikai to notikuma perspektīvu, kuru saskata pats. Vienmēr paliks kāds, kurš notikumu būs redzējis atšķirīgi no jau aptaujātajiem cilvēkiem, vienmēr var uzrasties aizvien jauni „aculiecinieki” un „zinātāji”, „speciālisti” komentētāji utt. Vienmēr paliks kaut kas neatklāts un neizrunāts tikai notikums aizmirsīsies vai pieklusīs, jo būs zaudējis aktualitāti. Jā, arī „Allāha līgavas” vairs nav aktuālākais darbs, jo publicēts 2005. gadā, īsi pēc traģiskākajiem teroristu organizētajiem sprādzieniem Krievijā. Tomēr šai grāmatai ir vērtība – oponējot Krievijas plašsaziņas līdzekļos izplatītajām versijām par čečeniem kā visa ļaunuma sakni, parādīt, ka ne viss ir tāds, kā to mums ikdienā pasniedz, tajā pat laikā, domājošam cilvēkam atstājot vietu pārdomām par jebkura stāsta patiesumu un realitātes esamību kaut kur pāri izstāstāmā robežām. Latvijas lasītājam šī grāmata var kalpot par nepilnīgu ievadu islāma reliģijas īpatnībās un paražās. Katrā gadījumā, šo tāpat kā jebkuru citu šāda tipa darbu, nedrīkst uztvert kā absolūto realitātes atspoguļojumu. Tā ir tikai versija par notiekošo.

2 komentāri:

  1. Uzdūros Tavam blogam gluži nejauši - tāpat kā Tu, tikko izlasīju Allāha līgavas un nolēmu uzzināt ko vairāk par autori. (Nejaušība? Ne vienīgā - arī man plauktā guļ un rindā uz lasīšanu gaida Katiņa; Čukstētājus pirms izlasīšanas aizlienēju mammai, bet Skolas Līzi, savukārt, esmu aizrunājusi no viņas :-D Bet ne par to stāsts.)
    Tātad, gribēju uzzināt kaut ko par Jūliju Juziku, jo, tāpat kā Tev, man likās dīvaini, ka šādu darbu var uzrakstīt 22 gadus jauna meitene ar savu dzīves pieredzi un pieejamajiem resursiem. Nekur tālu meklējumos gan vēl neesmu tikusi, jo Tavs blogs bija viens no pirmajiem Googles meklējuma rezultātiem. Arī man šī grāmata liekas ļoti subjektīva, emocionāla, pat neatrstrādāta. Neatstrādāta tieši profesionālajā ziņā, jo satur pārāk daudz autores personīgo emociju un brīžiem izskatās pēc dienasgrāmatas veida piezīmēm, kur autore pa vidam darbam savāktajiem nepieciešamajiem faktiem un materiāliem iekļauj savu personīgo pārdzīvojumu un iekšējās pārdomas. Bet emocionāli, protams, spēcīgi. Uzmanību pievērš un liek arī padomāt, kas noteikti bija viens no autores mērķiem.
    Ja ir interese, varu ieteikt izlasīt kādu citu grāmatu par saistītu tēmu - norvēģu žurnālistes Osnes Seierstades darbu Groznijas eņgelis. Ne tieši par sievietēm-teroristēm, bet par Čečenijas kariem un to sekām un ietekmi uz čečenu dzīvi, vērtību sistēmu, emocionālo pasauli utt. Atšķirībā no Allāha līgavām, šī grāmata ir tiešām profesionāli uzrakstīta (cik nu es varu spriest, nebūdama saistīta ar žurnālistiku). Autore gadiem ilgi braukājusi uz Čečeniju gan legāli, gan nelegāli (t.i., ar Krievijas varasiestāžu ziņu un bez tās), runājusi ar vietējiem iedzīvotājiem, redzējusi, gan oficiālo, reprezentācijas versiju par dzīvi Čečenijā, gan patieso situāciju... Protams, neiztikt arī bez subjektīvā skatījuma un meistarīgas faktu sapludināšanas ar daiļliteratūras elementiem, bet tāpēc jau tā ir publicistika, nevis zinātniski pētniecisks darbs. Tiešām iesaku! Salīdzinājumam.

    Ilze

    AtbildētDzēst
  2. Paldies par komentāru! Mums, acīmredzot, ir līdzīga gaume uz grāmatām.
    Par Juziku runājot, kad meklēju informāciju par autori, Krievijas lapās pārsvarā nonācu pie visnotaļ negatīviem komentāriem un lielām aizdomām par to, kā autore ieguvusi sakarus un dažādus datus, kurus pēc visa spriežot var iegūt tikai sadarbojoties ar autores kritizētajām Krievijas varas iestādēm un organizācijām. Taču es nevaru pilnvērtīgi analizēt tieši šo aspektu par informācijas iegūšanu no varas iestādēm, jo man ir visai maza izpratne par to kā "lietas notiek" Krievijā. Tāpat arī man šķita aizdomīgi kā žurnāliste tik šķietami nepadraudēta varēja bŗivi braukāt pa Čečenijas ciemiem un kontaktēt ar šiem cilvēkiem, taču arī šeit es neņemos apgalvot kaut ko par patiesību. Es vēl tikai studēju un es nezinu kā "notiek lietas" tā saucamajā karsto punktu žurnālistikā. Protams, pareizajiem sakariem vienmēr ir liels spēks, jebkurā vecumā.
    Par emocionalitāti runājot, ne vienmēr šī neizskastā emocionalitāte darbā (ar to domājot grāmatu) ir slikta. Salīdzinot, protams, ar Latvijas Lato Lapsu, šajā grāmatā emocionālā bija pārlieku daudz. Bet, ja salīdizna ar Aleksandras Jolkinas grāmatu par fiktīvajām laulībām, tad emocionālāis aspekts tikai palīdz uztvert pētījuma un žurnālista darba nianses (veicot pētījumu atrodoties pētāmajā vidē).
    Labrāt izlasītu Tevis ieteikto norvēģu žurnālistes darbu, būs jāpainteresējas.

    AtbildētDzēst