otrdiena, 2011. gada 29. novembris

Svens Hasels „Nolādēto leģions”

Vēl kāda grāmata, kas plauktā stāv jau gana ilgi, lai beidzot taptu izlasīta. Jāatzīst, ka, pēc izlasīšanas, tā arī pāris nedēļas pavadīja virtuvē uz beņķīša gaidot savu kārtu pēc recenzijas.
Apgāda "Atēna" izdotā dāņu rakstnieka Svena Hasela grāmata „Nolādēto leģions” ir autora stāstījums par karošanu Otrajā pasaules karā, turklāt tā nav vienkārša karošana – tā ir karošana dienot vācu soda pulkā Krievijas frontē. Soda pulkā nokļuva katrs, kurš bija kaut kā noziedzies. Svens Hasels bija dezertējis no vācu tanku pulka, noķerts, sodīts, pavadījis laiku dažādās soda nometnēs līdz galu galā nosūtīts dienēt soda pulkā, kur tādi nelaimes putni kā Hasels tiek izmantoti kā lielgabalu gaļa. Darbs „Nolādēto leģions” ir daļa no veselas stāstu sērijas, kas tulkota vismaz piecpadsmit valodās. Svena Hasela stāstījums balstās uz paša pieredzēto vācu armijā. Viņš karoja Krievijā, Itālijā un Francijā un Nolādēto leģionu sarakstīja pēc kara, atrazdamies nometnē.

Tā ir grāmata par karu, tās asiņainajām niansēm un cilvēku likteņiem.
Kā vācieši tā krievi saviem karavīriem apgalvoja, ka viņi uzvar, bet Svens un viņa biedri no soda bataljona gan domāja citādi, taču neviens neklausījās pasaules padibenēs. Mūžīgi pusbadā, slikti apbruņoti un jau sen zaudējuši jebkādu cilvēcīgumu, viņi kļuvuši par nenozīmīgām nogalināšanas mašīnām. Šie cilvēki, manuprāt, kā neviens apzinājās kara bezjēdzīgumu.
Lasot es nepārtraukti domāju par to vai cilvēka nežēlībai var būt robežas. Cik tālu spējīgs iet cilvēks, kura agresijai tiek dota brīva vaļa? Man šķiet, ka nav vērts pārstāstīt par ko ir šī grāmata. Viens noteikti ir skaidrs – grāmata ir skaudras kara realitātes atspoguļojums, kur vieta ir arī draudzībai, mīlestībai un brīžiem arī cerībai uz dzīvību.
Grāmatas daļa, kas man pašai palikusi atmiņā visvairāk ir Hasela stāstījums par atrašanos un darbu Krievijas karagūstekņu darba nometnē. Lai arī autors vairakkārt uzsver, ka neapgalvo, ka viņa aprakstītā situācija raksturīga visai Krievijai, tomēr rodas sajūta, ka krievi bijuši cilvēcīgāki par vāciešiem (tajā skaitā pret gūstekņiem). Ar uzraugu palīdzību Hasela gūstekņa dokumentos norādīts, ka viņš ir vispusīgs speciālists, nevis kādas konkrētas jomas profesionālis, kas nozīmē lielākas iespējas iegūt apmaksātu darbu un patīkamākus apstākļus. Hasels arī apraksta kā noris mērenā darba sabotāža – tieši tik daudz, lai darbs uz priekšu neiet vai iet lēni, bet tieši tik maz, lai neviens par to netiktu sodīts.
Kāpēc ir vērts lasīt šo grāmatu? Lai saprastu, cik labi uz šī brīža austrumu valstu militārā fona ir dzīvot tagad, cik labi ir dzīvot relatīvi mierīgā Latvijā un, cik labi ir DZĪVOT!

3 komentāri:

  1. Liekas ka arī ši grāmata ir ņemta no maniem plauktiem!! Lai vai kā, arī pats pēc tās izlasīšanas ilgi un dikti par to vēl domāju! Gribēju atrast arī citas šī rakstnieka grāmatas, bet man diez ko nevedās tās rast Latvijā!! Rakstīšanas stils mazliet atgādināja Ē.M.Remarku, sākot lasīt- ir grūti atrauties no grāmatas un tās raitā stāstijuma!!

    AtbildētDzēst
  2. Viss, kas ieceļojis manos plauktos ir un paliek mans. Par uzglabāšanu jāmaksā komisija :D
    No Svena Hasela latviešu valodā vēl ir tulkota tikai "Leģions ziemā", dažas ir krievu valodā (bet gan jau, ka ne pārdošanai Latvijā). Domāju, ka angļu valodā droši būs.
    http://www.svenhassel.net/ Ielūkojies te :)
    Tas tiesa, stils līdzīgs Rermarkam, bet, manuprāt, Remarks vairāk aizklīda dažādos izskaistinājumos un filozofiskās apcerēs. Haselam bija skaidri pateikts, kur asinis, kur iekšās pa gaisu iet un varoņiem mazāk ir laika runāt poētiski - kā mācēja tā māva. Tomēr Remarkam pārsvarā varoņi ir emigranti un bēgļi, bet Haselam karotāji "noziedzinieki".

    AtbildētDzēst
  3. Njā, šī atkal ir grāmata no mana plaukta, tikai manējā joprojām vēl stāv nelasīta... :-)
    Toties tikko izlasīju Melānijas Vanagas "Veļupes krastā" - viņas Sibīrijas izsūtījuma gadu atmiņas, kurās liela daļa atvēlēta arī citu izsūtīto (latviešu un ne tikai) stāstiem no Sibīrijas taigas, Krievijas darba un nāves nometnēm, lēģeriem. Sasaucas tāpat ar Tavām minētajām Krievijas karagūstekņu darba nometnēm un liek domāt par cilvēka nežēlības robežām. Pēc tam, kad palasīts par Aušvicu un citām Vācijas nometnēm, uzprasās salīdzinājums starp vāciešiem un krieviem viņu attieksmē, bet kā lai izsver, kas nežēlīgāk - sadzīt cilvēkus dzeloņdrāšu iežogojumā un gāzes kamerās vai izjaukt ģimenes un pusplikus izdzīt Sibīrijas taigā, badā un salā, liedzot iespēju atgriezties?
    Nesalīdzināmas tēmas.
    Un, jā, mizojot ābolus pankūkām un mizas izberot atkritumu spainī, nevarēju nedomāt par tiem cilvēkiem Sibīrijas izsūtījumā, kam pankūkas bija nereāls sapnis un kas šādas pašas ābolu mizas kā lielāko dārgumu izlasītu no atkritumu kalniem un apēstu, lai izdzīvotu līdz rītdienai...
    Dzīvot te un tagad IR labi!

    Ilze

    AtbildētDzēst