Bbibliotekārēm, šķiet, piemīt mistisks spēks. Es nezinu kas tas ir, bet ir.
Tātad...
Parasti esmu droša, laipna un labi bez konfliktiem saprotos ar visiem cilvēkiem, kuri pilda savu darbu, lai pakalpotu manām vajadzībām. Taču man nez kāpēc ir ilgi jāsaņemās, lai spētu vērsties pēc palīdzības pie bibliotekārēm. Katru reizi, kad man ir vajadzība vērsties pie šīs iestādes darbinieces, es izjūtu neizprotamas bailes un nedrošību. Tā ir apbrīnojama sajūta, kad stāvi pretī bibliotekāra galdam un jūties parādā visiem un par visu, stāvi pazemīga lūdzēja lomā. Šķiet, ka bibliotekā ir valstība, kurā pat valsts prezidentam vairs nav nekāda spēka. Visu pārvalodšā un redzošā bibliotekāra spēks bibliotekā ir neizmērāmi liels. Varbūt tā ir tikai mana iekšējā sajūta. Es nezinu. Tomēr, lai sevi pašu nemulsinātu, saņēmos un izteicu kādu pārdrošu lūgumu. Palūdzu , lai atļauj paņemt uz mājām tos materiālus, kurus parasti lasītājam prom nešanai neizsniedz. Kundze pacēla acis, apdomāja mirkli manu lūgumu un nolēma, ka izskatos gana kārtīga lasītāja. Tagad varu darboties ar savu pētījumu mājas apstākļos bez bailēm.
Vēl kāds ir izjutis bibliotekāra visvarošo klātesamību un varas iedvesumu?
*Fenomens - Filozofijā : Lieta (priekšmets, būtne, īpašība, stāvoklis, attieksme, notikums utt.), kāda tā parādās mūsu sajūtās un uztvērumos.
Ir, ir tā. Tas laikam justs visās bibliotēkās, kurās nācies spert kāju. Tā ir tantīšu valstība, un tur mums nav vietas, ja vien kā pēc burtiem izslāpušiem garāmgājējiem :)
AtbildētDzēst